Viņā nebij ne pilītes latviešu asins, -
kaut kas no rumāņiem, krieviem un vāciem,
bet kopš bērnības ceļš caur piejūras priedēm
šeit bija piedzimstot sācies.
Izgaršojusi sveķu asaras,
to dzidro rūgtumu sajuta vienmēr uz mēles,
mācījās mājas un vēstures valodu,
klausījās viļņu mainīgās spēles.
Viņa ieauga mūsu tautā kā savējā,
tikai drošāk un karstāk to aizsargāt spēja,
maigāk un mierīgāk nestundā žēloja,
un dzimtene, kuru par māti mēs dēvējam,
sev varētu vēl tādu latvieti vēlēties.
Lija Brīdaka