Ša­jā sa­da­ļā ie­vie­to­ti frag­men­ti no J.Pu­jā­ta grā­ma­tas “Lat­ga­les ke­ra­mi­ka”, ku­ra la­bi rak­stu­ro  Si­la­jā­ņu ke­ra­mi­ku, tau­tas pod­nie­cī­bu Lat­ga­lē un pār­mai­ņas kā­das tā pie­dzī­vo rūp­nie­cis­kās at­tīs­tī­bas un da­žā­du ideo­lo­ģis­ko sis­tē­mu laik­me­tā – pa­gā­ju­šā­jā gad­sim­tā. 
   Grā­ma­tas sa­turs tiek pie­dā­vāts no­da­ļu vei­dā - Zie­meļ­lat­ga­les pod­nie­cī­bas centrs, Lu­dzas pod­nie­cī­bas centrs, Lat­ga­les vi­die­nes pod­nie­cī­bas centrs u.tml. Pie­dā­vā­tās sa­da­ļas sa­tu­ris­ki ir sais­tī­tas, jo grā­ma­tas au­tors stās­tot par Zie­meļ­ļta­ga­les ke­ra­mi­ku vien­lai­kus ap­rak­sta arī Lat­ga­les ke­ra­mi­kas trau­ku for­mas, to iz­ga­ta­vo­ša­nas un tap­ša­nas pro­ce­su. |
   Viens no grā­ma­tas at­sauks­mju au­to­riem A.Det­lavs rak­sta : “nav skar­ti ve­se­li Lat­ga­les ke­ra­mi­kas cen­tri – Dien­vid­lat­ga­les, Rie­tum­lat­ga­les ke­ra­mi­ka, arī at­se­viš­ķi pu­du­ri...”, taču mums tas  ne­trau­cē, lai ie­pa­zī­tos ar Lat­ga­les vi­die­nes pod­nie­cī­bas – Si­la­jā­ņu ke­ra­mi­ku, Vil­cā­nu un Pa­ulā­nu dzim­tu ap­rak­stiem.
   Teksts ir ne­daudz sa­īsi­nāts at­stā­jot bū­tis­kā­ko, kas rak­stu­ro dzim­tu vēs­tu­ri un daiļ­ra­di.

     Jā­ni Pu­jā­tu (1925-1988) ne­var rak­stu­rot ar pār­is vār­diem – eks­pre­sīvs cil­vēks, Lat­ga­les pod­nie­cī­bas fa­nā­ti­ķis. Viņš bi­ja per­so­nī­ba – daudz­vei­dis sa­vā in­te­lek­tu­āla­jā un emo­ci­onā­la­jā bū­vē­ju­mā. (...) Pē­te­ris Zei­le.”Le­ģen­dā­rais Pu­jāts” Kultūras forums, nr.15, 2005 22/28.aprīlis, 7.lpp.
     Ie­gu­vis Lat­vi­jas Uni­ver­si­tā­tē di­vus dip­lo­mus – māk­slas zi­nāt­nē un ju­ris­pru­den­cē, div­pa­dsmit gadus 1950 – 1963 la­sī­ja lek­ci­jas Māk­slas aka­dē­mi­jā. Ba­gā­ti­nā­ja (ke­ra­mi­kas) no­za­res zi­nāt­nis­ko ter­mi­no­lo­ģi­ju. Māk­slas kri­ti­ķis. Uz­ska­tī­ja, ka “žan­ra tī­rī­ba” ir māk­sli­nie­ka(ke­ra­mi­ķa) pro­fe­si­ona­li­tā­tes zī­mogs un skaid­ras iz­prat­nes no­dro­ši­nā­tā­ja.
     Ie­di­bi­nā­ja ik­ga­dē­jo pa­sā­ku­mu “Lat­ga­les ke­ra­mi­kas die­nas”.
     Dzi­mis Lie­la­jos Pu­jā­tos, ne­tā­lu no Ro­gov­kas – Naut­rā­niem (Lu­dzas ra­jons). Vec­ve­cā­ki ir bi­ju­ši pa­zīs­ta­mi ar Lat­ga­les ga­rī­ga­jiem dar­bi­nie­kiem – Pē­te­ri Mig­le­nie­ku, An­drie­vu Jūr­džu, savukārt ve­cā­ki An­na Kār­kli­nie­ce-Pu­jā­te un tēvs Al­fons Pu­jāts sa­dar­bo­jās ar lat­ga­lie­šu li­te­ra­tūr­vēs­tu­res pa­mat­li­cē­ju Mei­ku­lu Ape­li, rakst­nie­ku Ste­pa­nu Sei­li. Jā­ņa Pu­jā­ta ga­rī­ga­jā iz­aug­smē lie­la ie­tek­me ir mā­tei, ku­ra ir uz­rak­stī­ju­si me­mu­ār­grā­ma­tu “Ma­na dzī­ve.At­mi­ņas” – stās­tī­ju­mu par no­va­da un dzim­tas vēs­tu­ri 40gadu grie­zu­mā.    

Fragmenti no Jāņa Pujāta grāmatas "Latgales keramika"

Ziemeļlatgales podniecības centrs
          Podniekam viss sākas ar mālu
          Trauku formas
Ludzas poddaru centrs 
          Trauku formas apakštipi
Latgales vidienes podniecības centrs
          Pušas podniecība
          Rušonas ezera ziemeļu krastā
          Silajāņu keramika.Podnieku sādžas
                   Vilcānu dzimta                   
                   Paulānu dzimta
                   Citi Silajāņu meistari

Uz sākumu