Lat­ga­les pod­nie­cī­bas sā­kot­ne mek­lē­ja­ma ne ti­kai ļo­ti se­nos et­no­grā­fis­ka­jos, bet arī ar­he­olo­ģis­ka­jos slā­ņos. Mā­la da­ri­nā­ju­mi no­va­dā, tā­pat kā vi­sā val­stī, pa­zīs­ta­mi kopš 5.ga­du tūk­sto­ša pirms mū­su ēras. 2.ga­du tūk­sto­tī pirms mū­su ēras pa­rā­dās ar bal­tu kul­tū­ru sais­tī­tie iz­strā­dā­ju­mi. Pēc ro­tā­ju­ma, tā uz­ne­ša­nas pa­ņē­mie­niem, virs­mas ap­da­res, teh­no­lo­ģi­jas te sa­sto­pa­ma ķem­mes - bed­rī­šu, auk­las, tek­sti­lā, švī­kā­tā, glu­dā, ap­mes­tā, spod­ri­nā­tā un ci­ta vei­da ke­ra­mi­ka.      Ar trau­ku li­pi­nā­ša­nu pa­ma­tā no­dar­bo­jās sie­vie­tes. Ap­de­dzi­nā­ša­nai iz­man­to­ja saim­nie­cī­bas pa­var­dus vai krās­nis. Kopš 5.gad­sim­ta pa­zīs­ta­ma arī mel­nā svē­pē­tā ke­ra­mi­ka. 10.gad­sim­tā sā­ka ie­vies­ties ātr­i ro­tē­jo­ša pod­nie­ka ri­pa un spe­ci­āli cep­ļi ar augs­tu ap­de­dzi­nā­ša­nas tem­pe­ra­tū­ru. Pod­nie­cī­ba vei­do­jās par ama­tu, ku­ram pie­vēr­sās vī­rie­ši. Piln­vei­do­jās teh­no­lo­ģi­ja, trau­ku ti­pi, for­mas, or­na­men­ti­ka. Po­pu­lārs kļu­va tais­nu un līk­lo­ču lī­ni­ju raksts, ku­ru ie­vil­ka, trau­kam ro­tē­jot uz ri­pas. 15. gad­sim­tā pa­rā­dī­jās gla­zū­ra, vē­lāk - an­go­ba (Angobs ir ar ūdeni sajaukts pulverveida māls, kuram pievienotas dažādas minerālvielas, kas apdedzinot piešķir nepieciešamo toni. Angobu uzsmidzina uz keramikas sagataves, kuru ievieto un apdedzina krāsnī. Angobs nodrošina krāsas nemainīgumu ilgstošā laika posmā).       Līdz ar rūp­nie­cī­bas at­tīs­tī­bu iz­zu­da mā­la trau­ku īpat­svars ci­tu no­va­du saim­nie­cī­bās. Lat­ga­lē eko­no­mis­kās si­tu­āci­jas sav­da­bī­ba sa­gla­bā­ja māj­amat­nie­ku ra­žo­ju­mu lo­mu daudz il­gāk. Mā­la trau­ku prak­tis­kā pie­lie­to­ja­mī­ba no­tei­ca dau­dzu ta­lan­tī­gu pod­nie­ku pa­au­džu iz­strā­dā­to pie­na po­du, vā­rau­nie­ku, eļ­ļas trau­ku, bļo­du, krū­žu un ci­tu augst­ās es­tē­tis­kās kva­li­tā­tes.      Div­des­mi­tā gad­sim­ta sā­ku­mā meis­ta­ri pie­vēr­sās arī de­ko­ra­tī­va­jai pod­nie­cī­bai, kā pa­ši tei­ca - ke­ra­mi­kas tai­sī­ša­nai. No saim­nie­cī­bas traukiem, to for­mām un ro­tā­ju­miem iz­au­ga grez­nas vā­zes, sie­nas šķīv­ji, ser­vī­zes, tos­tarp - krāš­ņi sveč­tu­ri.      Līdz pat gad­sim­ta sā­ku­mam sa­sto­pa­ma bez­krā­sai­nā gla­zū­ra, kas trau­ka pa­mat­to­ni iz­cē­la, pie­šķi­rot tam ska­nī­gu­mu, pie­sā­ti­nā­tī­bu, dzi­ļu­mu. Pa­zīs­ta­mi bi­ja arī brū­nie, dzel­te­nie, za­ļie, vē­lāk - zi­lie to­ņi. Gad­sim­ta sā­ku­mā ti­ka pie­vēr­sta īpa­ša uz­ma­nī­ba gla­zū­ru de­ko­ra­tī­vo ie­spē­ju daudz­vei­dī­bai. Uz vie­na trau­ka meis­ta­ri li­ka vai­rā­kus to­ņus, ie­gūs­tot ne­pa­ras­ti glez­nie­cis­ku ko­lo­rī­tu. No­va­da pod­nie­ki iz­man­to­ja sau­so gla­zū­ru un ap­de­dzi­nā­ša­nu vei­ca va­ļē­jos bed­res ti­pa cep­ļos. Ne­at­kār­to­ja­mo to­ņu ni­an­šu pa­nāk­ša­nā lie­la lo­ma bi­ja ugu­nij, dū­miem, tvai­kiem un ne­jau­šī­bai.      Sa­vus dar­bus pod­nie­ki re­ali­zē­ja tir­gū, kurš kal­po­ja arī pie­re­dzes ap­mai­ņai. Ke­ra­mi­ka at­tīs­tī­jās vēs­tu­ris­ki iz­vei­do­ju­šos cen­tros, kur ama­tu dēls ap­gu­va pie tē­va vai pie tu­vā­kā kai­mi­ņa.      Pla­ši pa­zīs­ta­mi bi­ja Si­la­jā­ņu pod­nie­ku da­ri­nā­ju­mi. Trīs­des­mi­ta­jos ga­dos pod­nie­ki sā­ka pie­da­lī­ties iz­stā­dēs. Tā A.Pa­ulā­na dar­bī­ba no­tei­ca vā­žu, sveč­tu­ru for­mu un ro­tā­ju­mu at­tīs­tī­bu vi­sā no­va­dā.      A.Pa­ulāns bi­ja arī ne­pār­spē­jams sīk­plas­ti­kas meis­tars, ku­ra ta­lants šo, pēc bū­tī­bas ro­taļ­ļie­tu, pār­vēr­ta par māk­slas dar­bu. P.Vil­cāns de­va ie­vir­zi ļo­ti pre­cī­zu, smal­ku skrā­pē­tu rak­stu, vir­tu­ozi iz­sva­ro­tu trau­ku si­lu­etu tap­ša­nai.      Amats, kas kād­reiz no­dro­ši­nā­ja ne­lie­lu pel­ņu, pa­ma­zām ie­gu­va arī ra­do­šas kva­li­tā­tes. Trīs­des­mi­ta­jos ga­dos at­se­viš­ķas spil­gtas per­so­nī­bas ko­lek­tī­vās es­tē­tis­kās pie­re­dzes pa­tie­sī­bas spē­ja pa­celt līdz tā­dai pa­kā­pei, ka jaun­ra­dī­tā vēr­tī­ba sa­vā no­zī­mī­gu­mā va­rē­ja stā­ties līdz­ās tī­rās māk­slas ra­dī­tam tē­lam un sa­jūs­mi­nāt pat tā lai­ka pa­sau­les kul­tū­ras cen­tra - Pa­rī­zes ska­tī­tā­jus. P.Vil­cā­na un A.Pa­ulā­na da­ri­nā­ju­mi Vis­pa­sau­les māk­slas un teh­ni­kas iz­stā­dē Pa­rī­zē 1937.ga­dā iz­pel­nī­jās zel­ta me­da­ļu, A.un P.Ri­uču, S.Kal­ves - sud­ra­ba.       Lai­ka ri­tu­mā Lat­ga­les ke­ra­mi­ka ir no­gā­ju­si sav­da­bī­gu at­tīs­tī­bas ce­ļu, sa­gla­bā­jot pa­šu gal­ve­no - sti­lu. Pēc­ka­ra pe­ri­odā pod­nie­cī­bu līdz iz­nī­cī­bas ro­be­žai no­ve­da ko­lek­ti­vi­zā­ci­jas spai­di un ne­no­mak­sā­ja­mo no­dok­ļu žņau­gi. Tau­tas māk­slu re­abi­li­tēt tā lai­ka va­ras vī­ru acīs pa­lī­dzē­ja tā­das ko­lo­rī­tas per­so­nī­bas kā māk­sli­nieks E.Det­lavs (1919-1992) un it īpa­ši māk­slas zi­nāt­nieks J.Pu­jāts (1925-1988).      Līdz pat seš­des­mi­ta­jiem ga­diem pod­nie­ki strā­dā­ja lau­kos, tra­di­ci­onā­la­jā tau­tas māk­slas vi­dē. Bez jau mi­nē­tā Si­la­jā­ņu cen­tra ar spil­gtu un daudz­krā­sai­nu ke­ra­mi­ku, sav­da­bī­gu se­nā­ko teh­no­lo­ģi­ju sa­gla­bā­jot, dar­bo­jās Pu­šas pod­nie­ki. Zem­nie­cis­ki smag­nē­jās for­mās, tum­šos to­ņos strā­dā­ja Lu­dzas, Kār­sa­vas, Bal­ti­na­vas un Vi­ļa­kas meis­ta­ri.      At­bal­stot no­va­da pod­nie­cī­bu, ap­lie­ci­not meis­ta­ru pro­fe­si­ona­li­tā­ti un stip­ri­not vi­ņu kā ra­do­šu per­so­nī­bu sta­tu­su, Māk­sli­nie­ku sa­vie­nī­ba 1957.ga­dā A.Pa­ulā­nu un P.Vil­cā­nu uz­ņē­ma sa­vās rin­dās. No­va­da ke­ra­mi­kas augst­ās es­tē­tis­kās kva­li­tā­tes pa­rā­dī­ja 1958.ga­da no­ga­lē Rī­gā sa­rī­ko­tā Lat­ga­les kul­tū­ras ne­dē­ļas ska­tē.      Seš­des­mi­to ga­du sā­ku­mā dau­dzi ve­cie ke­ra­mi­ķi bi­ja aiz­gā­ju­ši aiz­sau­lē, jaun­ie pār­cē­lu­šies tu­vāk pil­sē­tām un no­va­da pod­nie­cī­bas nā­kot­nei ti­cē­ja ti­kai pa­ši pār­lie­ci­nā­tā­kie meis­ta­ri. Māk­slas zi­nāt­nieks J.Pu­jāts, liet­pra­tī­gi iz­man­to­jot tā lai­ka valsts va­ras lē­mu­mus, iz­vēr­sa ak­tī­vu dar­bī­bu šī se­nā ama­ta sa­gla­bā­ša­nā un at­tīs­tī­bā. Ro­sī­ba sā­kās Rē­zek­nes, Dau­gav­pils, Pre­iļu pus­ē. Lat­ga­les ke­ra­mi­kā se­vi pie­tei­ca jaun­ā pa­au­dze, kas pod­nie­cī­bā ie­nā­ca ne ti­kai tra­di­ci­onā­li pār­man­to­jot ama­tu, bet arī ap­gūs­tot tā pa­ma­tus Rē­zek­nes lie­tiš­ķās māk­slas vi­dus­sko­lā un pa­pil­di­no­ties no­va­da māk­sli­nie­ku dar­bnī­cās.      1980.ga­dā no­va­da pod­nie­ki kā pirm­ie ama­ta meis­ta­ri Lat­vi­jā ie­di­bi­nā­ja sa­vus svēt­kus - Lat­ga­les ke­ra­mi­kas die­nas, kas kļu­va tra­di­ci­onā­las un iz­vēr­tās par no­zī­mī­gu pa­rā­dī­bu vi­sa no­va­da kul­tū­ras ap­ri­tē. Pod­nie­cī­bas auten­tis­ko rak­stu­ru pa­ma­nī­ja un augs­ti no­vēr­tē­ja Starp­tau­tis­kās māk­slas kri­ti­ķu aso­ci­āci­jas sim­po­zi­ja da­līb­nie­ki 1982.ga­dā, kad Mas­ka­vā ti­ka sa­rī­ko­ta Lat­ga­les ke­ra­mi­kas iz­stā­de, ku­ru vei­do­ja 72 au­to­ru vai­rāk kā 2000 dar­bi.      No­va­da pod­nie­ki tra­dī­ci­ju vien­mēr iz­pra­tu­ši ne kā pār­ak­me­ņo­ju­šos ka­no­nu, bet gan kā ie­priek­šē­jo pa­au­džu pie­re­dzi, kas ir no­de­rī­ga sa­va lai­ka pro­blē­mu ri­si­nā­ša­nā. Lat­ga­les ke­ra­mi­kā ne­kad nav pār­stā­jis dar­bo­ties tra­di­ci­onā­lās tau­tas māk­slas at­tīs­tī­bas dzi­nēj­spēks - va­ja­dzī­ba. Pie­mē­ram, as­toņ­des­mi­to ga­du pla­ša­jos sa­bied­ris­ka­jos in­ter­je­ros la­bi ie­de­rē­jās lie­la iz­mē­ra ke­ra­mi­ka. No­va­da pod­nie­cī­ba pār­dzī­vo­ja zi­nā­mu sti­lis­ti­kas ba­gā­ti­nā­ša­nos. Meis­ta­ri pie­vēr­sās se­nā­ko ke­ra­mi­kas slā­ņu ap­zi­nā­ša­nai, kā arī svē­pē­ju­ma teh­no­lo­ģi­jai. Ko­pā likts svē­pē­jums ar neo­lī­ta for­mvei­des un ro­tā­ša­nas pa­ņē­mie­niem de­va in­te­re­san­tus re­zul­tā­tus, or­ga­nis­ki ie­kļau­jo­ties ko­pē­jā sti­lā, bla­kus krāš­ņi vā­pē­ta­jai ke­ra­mi­kai.      Iz­vēr­tās ak­tī­va iz­stā­žu dar­bī­ba, pa­pla­ši­nā­jās to ģeo­grā­fi­ja. Gad­sim­tos iz­auk­lē­tās un ra­do­ši sa­gla­bā­tās tra­dī­ci­jas, kon­kre­ti­zē­tas ke­ra­mi­ķu da­ri­nā­ju­mos, vēr­tē­ja Po­li­jas, Zvied­ri­jas, Lie­tu­vas, Vā­ci­jas, Fran­ci­jas ne­būt ne vien­al­dzī­gais ska­tī­tājs.      Pē­dē­jos ga­dos no­va­da pod­nie­cī­bas ap­ri­tē ie­nāk aka­dē­mis­ki iz­glī­to­ti māk­sli­nie­ki, ku­ru daiļ­ra­dē pa­ra­lē­li pa­sau­les pla­šu­ma ap­jau­tai no bēr­nī­bas iet līdz­i tau­tas ra­do­šā ga­ra val­dzi­nā­jums, vēl­me ie­pa­zīt un iz­prast vi­su no­va­da ma­te­ri­ālās kul­tū­ras vēs­tu­rē ap­zi­nā­to lai­ka pos­mu pod­nie­cī­bas iz­strā­dā­ju­mus, lai ra­do­ša­jā dar­bī­bā iz­man­to­tu da­žā­dus da­ri­nā­ša­nas un ro­tā­ša­nas pa­ņē­mie­nus. Sau­dzī­gi iz­tu­ro­ties pret tra­dī­ci­jām, ke­ra­mi­ķiem iz­do­das sa­gla­bāt teh­no­lo­ģi­ju, vie­no­tu de­ko­ra­tī­vi sim­bo­lis­ku for­mu un or­na­men­tu sis­tē­mu, bal­stī­tu lai­ka gai­tā lau­ku cil­vē­ka iz­auk­lē­tā pa­sau­les uz­tve­rē, dzī­ves fi­lo­zo­fi­jā un, ie­kļau­jo­ties vie­no­tā sti­lis­ti­kā, cau­ri šo­die­nī­gam ska­tī­ju­mam at­klāt na­ci­onā­lās ie­zī­mes.      Lat­ga­les pod­nie­kiem 2000.gads pa­gā­ja sveč­tu­ru zī­mē(...) Ap­jo­mī­gā eks­po­zī­ci­ja (500 svečturi) pir­mo rei­zi Lat­ga­les ke­ra­mi­kas at­tīs­tī­bas vēs­tu­rē de­va ie­spē­ju māk­slas cie­nī­tā­jiem vien­ko­pus ska­tīt šo se­no un tik mūs­die­nī­go tau­tas ra­do­šā ga­ra iz­paus­mi ma­te­ri­āla, for­ma un krā­sā pa­va­sa­rī Rē­zek­nes Augst­sko­las bal­ta­jā zā­lē, va­sa­rā - Dau­gav­pils No­vad­pēt­nie­cī­bas un māk­slas mu­ze­jā un ru­de­nī - Rai­ņa Li­te­ra­tū­ras un māk­slas mu­ze­jā Rī­gā.      Iz­stā­des no­slē­gu­mā vai­rā­ki sim­ti sveč­tu­ru kā pār­lai­cī­gā uguns ri­tu­ālā, tum­sai ie­stā­jo­ties Rī­gā, Pils lau­ku­mā, ar sa­vām daudz­žu­bu­ru ro­kām cē­la ie­deg­tas sve­ces, sim­bo­lis­ki ie­vir­zot no­va­da podnie­cī­bas ga­ru jaun­ajā ga­du tūk­sto­tī. LITERATŪRA: I.Viļčuka, P.Ušpelis Svečturis Latgales keramikā,Rēzekne,2000, “Latgales druka”

Uz sākumu