Lu­dzas ke­ra­mi­ka da­žas po­du for­mas sa­gla­bā­ju­si ne­pār­vei­do­tas tur­pat tūk­stoš ga­dus. Īpa­ši to gri­bē­tu teikt par vā­rau­nie­ku. Šī ti­pa trau­ki, kas at­ras­ti Lu­dzas eze­rā un da­tē­ja­mi ar mū­su ēras 11. gad­sim­tu, kā pro­por­ci­jās, si­lu­etā, tā arī ro­tā­ju­mā ir pil­nī­gi tā­di pa­ši, kā mūs­die­nās da­ri­nā­tie vā­rau­nie­ki. Ti­kai ta­gad trau­ku ple­cu jos­lā vir­po­tā līk­lo­ča vie­tā daž­kārt ie­velk an­go­bas svīt­ri­ņu un ar vā­pi sedz trau­ka iekš­pu­si. Bet ta­jos lai­kos ne vā­pi, ne arī an­go­bu lat­vie­šu zem­ē ne­pa­zi­na. Mi­nē­tie se­nie vā­rau­nie­ki nāk no vir­pas lie­to­ša­nas pa­ša sā­kum­lai­ka. Ta­ču vā­rau­nie­ka for­ma ir pla­ši ie­sak­ņo­ju­sies jau pirm­svir­pas lai­kā. Tas viss no­rā­da, ka Lat­ga­les ke­ra­mi­ka gla­bā ļo­ti se­nas un sta­bi­las pod­nie­cī­bas tra­dī­ci­jas. Arī ta­gad va­ri­āci­jas par vā­rau­nie­ka būv­ķer­me­ni pla­ši iz­man­to­tas, da­ri­not de­ko­ra­tī­vās ie­vir­zes dar­bus.
     Lu­dzas pod­nie­cī­bas cen­trā tie­ka­mies ar vi­siem tiem trau­ku ti­piem, ar ko jau sa­sta­pā­mies Zie­mel­lat­ga­les ke­ra­mi­kā, ti­kai lu­dzā­nie­šiem ba­gā­tāks ir apakš­ti­pu dau­dzums un va­ri­an­tu skaits. Tā kā Lu­dzas ke­ra­mi­ka ba­gā­tāk sa­gla­bā­ju­sies un la­bāk pār­stā­vē­ta mu­ze­jos, te re­dza­mas vai­rā­kas sav­da­bī­gas trau­ku for­mu ni­an­ses.
     Lu­dzā­nie­šos īpa­ši in­te­re­san­tas ir med­alus krū­zes, ku­ru ap­jo­mu uz­bū­ves pa­ma­tā ir va­ri­āci­jas par da­žā­dām ļa­ka for­mām, ar ba­gā­tu plas­tis­ko ro­tā­ju­mu kā or­na­men­tā­lā, tā fi­gu­rā­lā jo­mā.
Līdz­ās bļo­dām, da­žā­dām gan pēc for­mas un lie­lu­ma, gan lie­to­ša­nas, te da­ri­na šķīv­jus gal­da ser­vē­ju­mam. Di­amet­ra un pro­fi­la zi­ņā tie ir da­žā­di - gan dzi­ļā­ki, gan sek­lā­ki. Arī ma­lu pla­tums un to at­vē­ru­ma leņ­ķis mai­nās. Šķīv­ji ir ba­gā­tī­gāk ro­tā­ti, ne­kā bļo­das. Pa­ras­ti tos de­ko­rē ar vir­pas līk­lo­čiem un bal­tmā­la ap­glez­no­ju­miem.
     Lu­dzā­nie­ši no šķīv­ja ir at­va­si­nā­ju­ši īpa­šu gal­da ser­vē­ju­ma trau­ku - mai­zes šķī­vi. To vir­po stip­ri sta­te­nis­kām, maz­liet uz ār­u pa­vēr­tām stru­pām ma­lām, kas iz­lo­cī­tas di­na­mis­kā viļ­ņo­ju­mā. Šis vie­nī­gais mai­zes šķīv­ja ro­tā­jums pie­šķir tam svi­nī­gu, spē­ka pil­nu va­lo­du. Iekš­pu­se un ār­pu­ses aug­šē­jā da­la gla­zē­ta, trau­ka di­ametrs - ap 30 cm, augs­tums - ap 10 cm.
     Lu­dzā­nie­šos ba­gā­ti un daudz­vei­dī­gi ir pu­ķu po­du si­lu­eti.
     Lu­dzas ke­ra­mi­kas centrs meis­ta­ru skai­ta zi­ņā ir kriet­ni kup­lāks par Zie­meļ­lat­ga­les pod­nie­ku cen­tru. Tas no­sa­ka lie­lā­ku sav­star­pē­ju sa­cen­sī­bu, arī saim­nie­cis­ko kon­ku­ren­ci. Jā­cen­šas vi­su veikt la­bāk, skais­tāk, ātr­āk. Ma­zāk prak­tis­kai va­ja­dzī­bai, bet vai­rāk iz­do­mas un mā­kas de­mon­strē­ša­nai iz­ci­lā­kie pod­da­ri iz­griež pa kā­dai alus mu­ci­ņai. Iz­mē­ros tās mēdz būt kriet­na spai­ņa til­pu­mā. Pro­por­ci­jās un for­mā tās mēdz būt līdz­īgas ko­ka mu­ci­ņām, ti­kai bez ko­ka ma­te­ri­ālu un kon­struk­ci­ju imi­tē­jo­šām de­ta­ļām. Mu­ci­ņas jo bie­ži ro­tā ar vir­pas līk­lo­čiem, ie­spai­dī­ju­miem un pie­lī­mē­tiem plas­tis­ka­jiem or­na­men­tiem. Spun­de un ta­pa, kas tā­pat da­ri­nā­tas no mā­la, te ir pa­da­rī­tas par gal­ve­no ro­tā­ju­ma ne­sē­ju. Tur ie­kom­po­nē sīk­plas­ti­kas fi­gū­ri­ņas vai ve­se­las to gru­pas. Gal­ve­nie va­ro­ņi mēdz būt plīt­nieks āzis, med­alus gri­bē­tājs lā­cis vai su­nī­tis. Mu­ci­ņas pa­ras­ti mēdz vā­pēt no iekš­pu­ses un ār­pu­ses. Tā­da mu­ci­ņa to­mēr vai­rāk ir meis­ta­ra pa­di­žo­ša­nās ci­tu pod­da­ru vi­du, jo ne jau katrs to mā­cē­ja iz­vir­pot, no­vā­pēt un skais­ti iz­de­dzi­nāt. Pro­tams, pat­stā­vī­ga ke­ra­mis­kās for­mas vēr­tī­ba tai nav ne­kā­da lie­lā. No­gul­dī­ta uz sā­nos pie­lī­mē­tām past­ru­pām kā­ji­ņām, tā ir it kā plašs pos­ta­ments plas­tis­ko fi­gū­ru gru­pām, kas no­vie­to­tas uz spun­des un arī uz ta­pas.
     Ke­ra­mi­ķis ar sa­vu dar­bu ap­rū­pē ne ti­kai na­ma­mā­tes saim­nie­cī­bu, vir­tu­vi un gal­du, bet rau­ga ar sa­vu mā­ku lī­dzēt arī vī­rie­šu un bēr­nu pa­sau­lei. Lu­dzas ap­kai­mē daudz eze­ru un up­ju, daudz arī zvej­nie­ku. Vi­ņiem va­ja­dzī­gi tīk­lu, bri­de­ņu (bra­di­ņu) un mur­du grem­di­ņi. Pod­dars tos vir­po vai arī iz­spai­da ar ro­kām. Med­nie­kam va­jag skro­šu bun­du­ļa, drav­nie­kam - bi­šu kū­pi­nā­mā trau­ka. Arī šiem da­ri­nā­ju­miem nav iz­vei­do­ju­sies kā­da sti­la zi­ņā sav­da­bī­ga, māk­sli­nie­cis­ki no­zī­mī­ga uz­bū­ves for­ma. Ke­ra­mi­ķa dar­bnī­cā vei­du gūst arī īs­ti vī­riš­ķie sa­dzī­ves pie­de­ru­mi - bār­das dze­na­mās bļo­di­ņas, pī­pes un pel­nu trau­ki.
     Pel­nu trau­ki ir māk­sli­nie­cis­ki no­zī­mī­gā­kie ša­jā vēs­tu­ris­ki vis­jau­nā­ko ob­jek­tu ka­te­go­ri­jā, kas nav dzi­ļi ie­sak­ņo­ju­šies ne sa­dzī­vē, ne ke­ra­mi­ķu dar­bī­bā. Pel­nu trauks di­amet­rā svār­stās ap 10 cm. Tam ir pla­ci­nāts būv­ķer­me­nis, ko vei­do ie­ka­vai, vā­rau­nie­kam vai tā ap­vēr­stai for­mai rak­stu­rīgs vel­vē­ju­ma loks. Gal­ve­nā ro­tā­ju­ma jos­la no­vie­to­ta uz ma­li­ņas un tur vei­do skais­tu cen­tris­ki or­ga­ni­zē­tu ro­tā­ju­ma jos­lu. To vei­do ar vir­pas līk­lo­čiem, rie­vi­ņām, gra­fis­kiem ie­skrā­pē­ju­miem, plas­tis­kiem ie­spai­dī­ju­miem un daž­kārt arī ar vei­do­tām fi­gū­ri­ņām. Arī vā­pē­ju­mā pel­nu trauks ir gai­šāks, krā­sai­nāks - kā jau trau­ciņš, kas stāv uz bal­ti klā­ta go­da gal­da un ar sa­vu krā­sai­nī­bu un for­mu ņir­bu­mu ro­tā to.
     Lat­ga­lē jau ga­du sim­tus līdz­ās lat­vie­šiem dzī­vo krie­vu, eb­re­ju, po­ļu un ci­tu tau­tī­bu ie­dzī­vo­tā­ji. Bēg­da­mi no ca­ris­ma va­jā­ša­nām 17. un 18. gs., Lat­ga­lē rod pa­tvē­ru­mu dau­dzi tūk­sto­ši krie­vu vec­ti­cīb­nie­ku, kas ap­me­tas gal­ve­no­kārt sā­džās. Vi­ņi līdz pat pa­dom­ju lai­kam dzī­vo diez­gan kom­pak­ti, re­li­ģis­ko un sa­dzī­ves tra­dī­ci­ju no­ro­be­žo­ti no pā­rē­jiem ie­dzī­vo­tā­jiem. Lu­dzā, Rē­zek­nē, Dau­gav­pi­lī, Krās­la­vā un arī mies­ti­ņos dzī­vo daudz eb­re­ju, ku­ru sen­či pirms dau­dziem ga­du des­mi­tiem ie­ce­ļo­ju­ši no Po­li­jas. Arī vi­ņi, dzī­vo­da­mi no­slēg­ti ti­kai sa­vā sa­bied­rī­bā, izo­lē­ju­šies no pa­mat­ie­dzī­vo­ta­jiem lat­vie­šiem, ļo­ti cie­ši tu­ras pie sa­vām se­na­jām re­li­ģis­ka­jām un sa­dzī­ves tra­dī­ci­jām. Arī vi­ņiem va­jag ke­ra­mi­kas iz­strā­dā­ju­mus. Lat­ga­les pod­nie­kiem, tai skai­tā arī lu­dzā­nie­šiem, nā­kas ša­jā jo­mā ap­kal­pot arī vi­ņus. Trau­ku for­mas tiek pie­lā­go­tas šo tau­tu sa­dzī­ves tra­dī­ci­ju pra­sī­bām. Pod­dars, kas pa­ra­dis mek­lēt liet­de­rī­gā un dai­ļā sa­ska­ņu, ne­var at­stāt trau­ku es­tē­tis­ki ne­ap­re­dzē­tu, ne­ro­tā­tu, ja to pra­sa trau­ka for­ma vai kāds cits ap­svē­rums. Tā­pēc arī ša­jos, cit­tau­tie­šiem do­mā­ta­jos, mā­la trau­kos va­ram at­rast Lat­ga­les ke­ra­mi­kai rak­stu­rī­gās ie­zī­mes ne ti­kai for­mā, bet vēl jo spil­gtāk ro­tā­ju­ma ele­men­tos un to kom­po­zī­ci­jā. Krie­vu tau­tī­bas ie­dzī­vo­ta­jiem pod­nie­ki da­ri­na ro­ku maz­gā­ja­mos trau­kus. Šis trau­ku tips da­ri­nāts kā va­ri­āci­ja par me­dau­nie­ka būv­ķer­me­ni, ar spē­cī­gāk iz­teik­tu vē­de­ru, plū­de­nā­kiem ple­ciem un šau­rā­ku kak­li­ņu. Trau­ka ie­kār­ša­na pa­re­dzē­ta aiz osi­ņām, kas pie­lī­mē­tas tā­das pa­šas kā me­dau­nie­kam.
     Per­pen­di­ku­lā­ri osi­ņām trau­kam abas pus­es za­ri ar snī­pī­šiem, pa ku­riem, trau­ku sa­gā­žot, uz at­tie­cī­go pus­i tek ūdens. Trauks past­ip­ri­nā­ti ro­tāts, ap­tu­ve­ni pēc tā­dām tra­dī­ci­jām, kā tā pro­to­tips. Gla­zē to no iekš­pu­ses un arī ār­pu­ses.
     Pa­va­sa­ra svēt­ku pī­rā­gu cep­ša­nai eb­re­jiem pod­nie­ki da­ri­nā­ja ku­gel­nie­kus un pei­sa­ha trau­kus, ku­ru no­sau­kums cē­lies no eb­re­jis­ka­jām rak­stu zī­mēm, ko ke­ra­mi­ķim ar bal­tmā­lu va­jag uz­vilkt uz trau­ka. Šos “pei­sa­ha” bur­tus un vis­pār sa­rež­ģī­tā­ka rak­stu­ra or­na­men­tus, it īpa­ši ag­rā­kos lai­kos, uz trau­ka glez­no ar īpa­šu ra­dzi­ņu, re­tāk ar otu. Ra­dzi­ņa tie­va­jā ga­lā ie­mauk­ta nied­rī­te vai put­na spal­vas cau­ru­lī­te, caur ku­ru lē­nām plūst bal­tmāls, uz trau­ka vei­do­dams ie­ce­rē­to rak­stu. Ar ra­dzi­ņu iz­da­rī­tais an­go­bas glez­no­jums ir li­ne­āri no­teik­tāks, gra­fis­ki cie­tāks un sau­sāks. Oti­ņa dod di­na­mis­kā­ku, kontra­stai­nā­ku, mīk­stā­ku ap­glez­no­ju­mu, lai arī tas nav tik pre­cīzs.
     (...) Ku­gel­nie­ku da­ri­na līdz­īgu vien­kār­šas for­mas pu­ķu po­dam, ti­kai zem­āku iz­mē­ru, ar pirk­stu ie­vei­do­jot tā ma­lā kā­das as­to­ņas ver­ti­kā­las riev­te­kas. Pei­sa­ha trauks ir kā brī­vā­kas for­mas ie­vā­rī­ju­ma pods. Uz­raksts vi­jas ho­ri­zon­tā­lā jos­lā trau­ka vi­dus­da­ļā. Tās ir eb­re­ju trīs rak­stu zī­mes, ko pēc kul­ta pār­stāv­ja no­rā­dī­ju­miem pod­dars cen­šas uz­vilkt uz trau­ka sā­niem.
Eb­re­ju trau­kus vā­pē no iekš­pu­ses un arī ār­pu­ses, ta­ču pirms vā­pē­ša­nas ne­drīkst tos ap­liet ar ru­dzu mil­tu li­pek­li, jo tam pie­mī­tot skā­bums, ko ne­pie­ļauj kul­ta no­tei­ku­mi. Pod­da­riem ir jā­vā­ra īpa­ša pirm­svā­pē­ša­nas ap­lē­ju­ma put­ra no ma­te­ri­āliem, kas ne­sa­tur skā­bu­mu - no kar­tu­pe­ļiem, stēr­ķe­les vai lin­sēk­lām. Lai šīs pra­sī­bas tik­tu iz­pil­dī­tas, pie pod­da­ra kul­ta trau­ku vā­pē­ša­nas lai­kā ie­ra­dās ra­bī­na sū­tīts pār­stā­vis. Ta­gad šie aizs­prie­du­mi par vā­pē­ja­mās put­ras garš­as kva­li­tā­tēm, par pod­nie­ku dar­bu un klu­sa­jiem ne­dar­biem ag­rā­ka­jos lai­kos ir pa­tei­cīgs ma­te­ri­āls ve­cā­ku vī­ru jo­ku stās­tiem.
     Tel­pu ro­tā­ju­mā liels svars ir zie­du trau­kiem. Tie Lu­dzas pod­da­ru dar­bnī­cās jau daudz bie­žāk sa­sto­pa­mi, ne­kā Zie­mel­lat­ga­lē. Vai­rāk iz­kop­tas vā­žu de­ko­ra­tī­vās kva­li­tā­tes. Zie­du trau­ku for­mās vēl val­da saim­nie­cī­bas trau­ku tiešs tu­vums, sāk pa­rā­dī­ties to ap­vēr­stās for­mas. Ta­ču ir jau vai­rāk at­kā­pes no tra­dī­ci­jās no­teik­tā saim­nie­cī­bas trau­ka būv­ķer­me­ņa, dro­šā­ki tā de­ko­ra­tī­vie pār­vei­do­ju­mi. Pa­rā­dās arī pirm­ie, vēl pa­nai­vie, or­na­men­tā­lās for­mas vā­žu mek­lē­ju­mi, kur būv­ķer­me­nis da­ri­nāts kā ap­jo­mī­gi tverts rak­sta mo­tīvs. Vis­bie­žāk šim no­lū­kam iz­man­to sau­ļo­tā sta­ba or­na­men­tu. Pa­rā­dās jau vā­zī­tes ma­lu viļņ­vei­da lo­cī­jums de­ko­ra­tī­vi iz­kop­tā plas­tis­ka­jā līk­lo­cī. Diez­gan bie­ži ir lie­to­tas zal­ktī­ša osi­ņas. Vā­zī­šu ro­tā­ju­mā iz­man­to­ti plas­tis­kie fi­gu­rā­lie mo­tī­vi. Zie­du trau­ki ar­vien pla­šāk sāk ie­sak­ņo­ties sa­dzī­vē, sāk kļūt par ak­tī­vu tel­pas māk­sli­nie­cis­kā vei­do­ju­ma lī­dzek­li.
     Pod­da­ra re­dzes­lo­kā ir ne ti­kai zem­nie­ka mā­jok­lis, bet ari diev­nams, tā al­tā­ris. Uz Lu­dzas ra­jo­na Puš­mu­co­vas baz­nī­cas al­tā­ra 20. gad­sim­ta piec­des­mi­ta­jos ga­dos es­mu re­dzē­jis vā­zī­tes-pā­ri­nie­ces. Vie­nam zie­du trau­ci­ņam no krei­sās, ot­ram no la­bās pus­es pie­vei­do­ta stā­vo­ša fi­gū­ri­ņa - mei­te­ne ga­rā tēr­pā. Vi­ņa ir zie­du trau­ci­ņa ga­ru­mā, abām ro­kām tu­rot, sniedz to. Asi­met­ris­ki kom­po­nē­tie zie­du trau­ci­ņi, no­vie­to­ti kru­ci­fik­sam abās pus­ēs, vei­do si­met­ris­ku kop­ai­nu. Vā­zes pā­ri­nie­ces Lu­dzas ke­ra­mi­ka ir ie­sak­ņo­ju­šas jau diez­gan sen.
     Vei­do­ša­nas tra­dī­ci­jas Lu­dzas pod­da­ru dar­bos ir dzi­ļi ie­sak­ņo­ju­šās. Ja ap­glez­no­ju­mam va­ja­dzī­ga an­go­ba, ko ne vien­mēr var no­pirkt, tad vei­do­ša­nai un plas­tis­ka­jam ro­tā­ju­mam ir va­ja­dzīgs ti­kai māls, un tas ir pa­šu pod­da­ru zi­ņā.
     Sīk­plas­ti­ka, īpa­ši svil­pau­nie­ki, ir ne­aiz­stā­jams bē­mu ro­taļ­lie­tu fonds. Gal­ve­nais va­ro­nis ir zir­dziņš, arī pī­lī­te. Vei­do ari ci­tus mā­jas dzīv­nie­kus - īpa­ši “diž­dārz­nie­ku” āzi, aunu, go­ti­ņu, su­nī­ti, ka­ķī­ti. Tie var būt trak­tē­ti tie­šā vei­dā un arī an­tro­po­mor­fi­zē­ti. Kat­ram dzīv­nie­ci­ņam savs rak­sturs, sa­vi prie­ki un bē­das. Ke­ra­mi­ķi stās­ta arī par me­ža dzīv­nie­kiem - ne­veik­lo kā­rum­nie­ku lā­ci, vil­tī­go lap­su, bai­lī­go za­ķi, dzēr­vi un ci­tiem. Arī šeit pa­rā­dās gan tie­šie dzīv­nie­ku at­tē­lo­ju­mi, gan to an­tro­po­mor­fi­zē­ti tvē­ru­mi. Zvē­ri­ņi rā­dī­ti kā no­teik­ta rak­stu­ra, no­teik­tu ie­ra­šu un mo­rā­les prin­ci­pu ie­mie­so­tā­ji. Plas­tis­ka­jās for­mās un gla­zū­rās ie­mir­dzas tā pa­ti tē­lu sis­tē­ma, kas vār­dos iz­skan tau­tas dzies­mās, pa­sa­kās un pa­ru­nās.
     Ir arī tau­tas sa­dzī­vei un dar­bam vel­tī­tas plas­tis­kas gru­pas: par zem­nie­ka dar­bu, li­nu kop­ša­nu, grāv­ra­ča gai­tām, pod­da­ra dar­bu - veik­smēm un ne-die­nām. Fi­lo­zo­fis­kā, ētis­kā, so­ci­ālā pro­ble­mā­ti­ka vis­tie­šāk un asāk tver­ta vel­nu te­ma­ti­kā.
     Lu­dzā­nie­šu plas­ti­kai rak­stu­rī­gas spil­gtas hi­per­bo­las, kā­pi­nā­ta eks­pre­si­ja. Pro­tams, ir arī mie­rī­gā­ki vei­do­ju­mi ar ten­den­ci uz har­mo­nis­ko, de­ko­ra­tī­vi iz­lī­dzi­nā­to.
Dzīv­nie­ku un cil­vē­ku vei­do­ju­mi var būt kā at­se­viš­ķas fi­gū­ri­ņas vai to gru­pa, bet var arī sais­tī­ties ar kā­du kon­krē­tu trau­ku. Vis­bie­žāk - alus mu­ci­ņu, krū­zi, pel­nu trau­ku vai vā­zī­ti, kur tiem ir ro­tā­jo­ša ak­cen­ta no­zī­me. Plas­tis­kā ele­men­ta ba­gā­tī­ba pie­šķir Lu­dzas ke­ra­mi­kai ne ti­kai de­ko­ra­tī­vu iz­teik­smī­gu­mu, bet arī vai­ro tās ētis­ki audzi­no­šo sva­ru.
     Lu­dzas pod­da­ru dar­bi ba­gā­tī­gi ro­tā­ti ar ie­spai­dī­tām bed­rī­šu jos­lām, sku­ji­ņām. Sa­sto­pa­mi arī pie­lī­mē­ti or­na­men­ti - sku­ji­ņa, līk­lo­cis, sau­lī­te.
     Lu­dzas ke­ra­mi­kā, daudz pla­šāk ne­kā Zie­meļ­lat­ga­lē, ie­sak­ņo­jies bal­tmā­la pie­lie­to­jums. To iz­man­to ap­glez­no­ju­mam, va­ja­dzī­bas ga­dī­ju­mā ie­krā­so­jot gri­bē­ta­jā to­nī. Div­des­mi­tā gad­sim­ta sā­ku­mā ar­vien pla­šāk ie­sak­ņo­jas de­ko­ra­tī­vi no­zī­mī­gā­ko dar­bu ap­lē­jums ar bal­tmā­lu. Tā­dā vei­dā var pa­nākt gai­šā­kus, sau­lai­nā­kus to­ņus, pa­nākt ska­nī­gu dzel­te­no, za­ļo, sūn­za­ļo, arī zil­go. Lu­dzas va­do­šie meis­ta­ri kopš piec­des­mi­ta­jiem ga­diem jau lie­to zi­lās gla­zū­ras, ko ie­gūst ar ko­bal­ta ok­sī­du. Prot pa­nākt zi­lās krā­sas to­ņu ba­gā­tu ni­an­sē­ju­mu. Bal­tmā­la ap­lē­jums pa­ver ie­spē­jas bal­tām un pas­te­lī­gi ne­pie­sā­ti­nā­tām gla­zū­rām.
     Gra­fis­kais skrā­pē­ju­ma raksts, kas tik rak­stu­rīgs ir Si­la­jā­ņu ke­ra­mi­ķiem un ko vi­ņi iz­man­to an­go­bē­to trau­ku ro­tā­ša­nai, Lu­dzas pod­nie­cī­bas cen­trā gan­drīz ne­tiek lie­tots.

Uz sākumu