Lat­ga­les ke­ra­mi­kas sti­la stūr­ak­mens ir trau­ku for­mas, kas vēl 20. gad­sim­ta sā­ku­mā at­se­viš­ķos pod­nie­cī­bas cen­tros ir lo­ti līdz­īgas. Se­nie po­di uz­bū­ves zi­ņā tā­di sa­gla­bā­ju­šies līdz pat mū­su die­nām. Trau­ka for­mas sāk strau­jāk at­tīs­tī­ties un di­fe­ren­cē­ties gan pa at­se­viš­ķiem cen­triem, gan kat­ra meis­ta­ra dar­bnī­cā, kad sāk pa­rā­dī­ties de­ko­ra­tī­vas ie­vir­zes ke­ra­mi­ka. Šīs ten­den­ces Zie­meļ­lat­ga­les pod­nie­kus nav skā­ru­šas. Vi­ņi ir uz­ti­cī­gi se­nā­ka­jām tau­tas ke­ra­mi­kas tra­dī­ci­jām.
     Viens no saim­nie­cī­bas trau­ku ti­piem ir vā­rau­nieks. Kā pats tau­tas sa­gla­bā­tais trau­ka no­sau­kums aici­na do­māt, tas iz­man­tots ēdie­na vā­rī­ša­nai. Ar­he­ologs Ju­ris Ur­tāns 1981. ga­dā Pi­zi­ču Kaup­ra kal­nā (pils­kal­nā) at­ra­dis 7 vā­rau­nie­kus ar uguns­ku­ra pē­dām tu­vu­mā un vā­rī­tu ziv­ju at­lie­kām ta­jos.
     Ēdie­nu pa­lie­ku at­ra­ša­na vai­rā­kos vā­rau­nie­kos ne­pār­pro­ta­mi lie­ci­na, ka tie ir po­di ēdie­na vā­rī­ša­nai. Pa­rā­do­ties me­tā­la va­ra­ma­jiem kat­liem, vā­rau­nieks pa­kā­pe­nis­ki zau­dē sa­vu ag­rā­ko fun­kci­onā­lo no­zī­mi, pār­vēr­sda­mies par trau­ku, ku­rā saim­nie­ces gla­bā tau­kus, svies­tu, biez­pie­nu vai ci­tus ēdie­nus.
     Vā­rau­nie­ka augs­tums ir ap­tu­ve­ni līdz­īgs tā di­amet­ram vis­pla­tā­ka­jā vie­tā. Tā si­lu­etam rak­stu­rīgs vien­mē­rīgs, ar ma­zu iz­lie­ku­mu vei­dots pa­pla­ši­nā­jums vir­zī­bā uz augš­u, līdz ple­cos ar sprai­gu iz­lie­ku­mu būv­ķer­me­nis pār­iet īsā kak­li­ņā un no­slē­dzas ar ma­zu pa­vēr­tu ma­li­ņu. Vā­rau­nie­kam ir lo­ti spraigs, di­na­misks, lo­ti iz­teik­smīgs si­lu­ets, kas aici­na pod­nie­kus šo for­mu iz­man­tot par būv­ķer­me­ņa pa­mat­ele­men­tu, da­ri­not ci­tus trau­kus.
     Vā­rau­nie­kam osi­ņas ne­liek. Vis­pa­ras­tā­kais tā ro­tā­ša­nas veids ir at­tu­rīgs vir­pas līk­lo­cis vai arī bal­tmā­la svīt­ri­ņa aug­šē­jā ma­lā. Vā­rau­nie­ka iekš­pu­se ir vā­pē­ta. (Pro­tams, te nav ru­na par mel­na­jiem svē­pē­tā de­dzi­nā­ju­ma po­diem.) Ār­pu­si vā­rau­nie­kam at­stāj ne­vā­pē­tu, jo vā­pe ne­iz­tur strau­jas tem­pe­ra­tū­ras mai­ņas. Vā­rau­nie­ka lie­lums var svār­stī­ties no pus­ot­ra līdz kā­diem piec­iem lit­riem. Vā­rau­nie­ka, tā­pat kā me­dau­nie­ka, for­mu at­tīs­tī­bai ir lo­ti il­ga vēs­tu­re. Šo trau­ku for­mai rak­stu­rī­gās īpat­nī­bas jau diez­gan skaid­ri ie­zī­mē­jas vē­lī­nā neo­lī­ta ke­ra­mi­kā, kas ba­gā­tī­gi at­ras­ta Lu­bā­nas lī­dze­nu­mā iz­da­rī­ta­jos iz­ra­ku­mos. Mū­su ēras 11. gad­sim­tā pod­nie­ka dar­bā ie­vie­šo­ties vir­pai, mai­nī­jās arī teh­no­lo­ģi­ja. No pa­var­da ke­ra­mi­kas pod­nie­ki pār­gā­ja uz bed­res ke­ra­mi­ku. Mai­nī­jās ap­de­dzi­nā­ša­nas veids, tas mai­nī­ja arī ap­strā­di. Vā­rau­nie­ka, me­dau­nie­ka ti­pa trau­ki šai lai­kā pie­dzī­vo at­dzim­ša­nu.
     Me­dau­nieks ir si­lu­etā līdz­īgs vā­rau­nie­kam, ti­kai slai­dāks pro­por­ci­jās un plū­de­nā­kām līk­nēm si­lu­etā. Sma­gu­ma centrs tam, tā­pat kā vā­rau­nie­kam, at­ro­das trau­ka aug­šē­jā da­ļā. Lai gan saim­nie­cī­bas trau­ki iz­mē­ros var mai­nī­ties, ta­ču me­dau­nieks ir ap­mē­ros pats lie­lā­kais trauks - lit­ru as­to­ņu til­pu­mā. Da­ri­na arī ma­zā­kus šī ti­pa trau­kus. Kā jau pats no­sau­kums rā­da, ša­jā trau­kā gla­bā me­du, ta­ču arī svies­tu, tau­kus, biez­pie­nu, krē­ju­mu. Lai trauks bū­tu ēr­tāks cel­ša­nai, ne­ša­nai, tam ir di­vas pla­tas, iz­liek­tas, stip­ras osas, ie­kom­po­nē­tas trau­ka aug­šē­jā da­ļa, kas si­lu­etu pa­da­ra vēl iz­teik­smī­gā­ku. Me­dau­nie­ku ro­tā vai nu ar vir­pas līk­lo­ci, vai arī ar jum­ti­ņiem, aus­tras ko­kiem, kas ie­vil­kti ar krā­so­tu mā­lu. Šim trau­kam ir vā­pē­ta iekš­pu­se un arī ār­pu­ses aug­šē­jā da­ļa.
     Līdz­īgs me­dau­nie­kam, ti­kai vēl slai­dāks, ar pla­tā­ku di­be­nu un ma­zāk sprai­gām si­lu­eta līk­nēm ir ie­vā­rī­ju­ma pods - slo­inīks. Ple­cu da­ļā tas ir ar kra­su iz­lie­ku­mu. Tā ma­li­ņas pie­lā­go­tas po­da ēr­tā­kai pār­sie­ša­nai. Ie­vā­rī­ju­ma po­da ķer­me­nis tu­vo­jas ci­lin­dram, to­mēr sa­gla­bā­jot šau­rā­ku tā apakš­ējo da­ļu. Ie­vā­rī­ju­ma po­dus pa­ras­ti ro­tā ar vir­pas līk­lo­ci vai kā­du glez­no­tu rak­stu. Vā­pē trau­ka iekš­pu­si un ār­pu­ses aug­šē­jo da­ļu. Til­pu­mā tie ir no pus­ot­ra līdz tri­jiem lit­riem.
     Si­lu­eta zi­ņā starp me­dau­nie­ku un ie­vā­rī­ju­ma po­du svār­stās ķēr­ne. Tās rak­stu­rī­ga pa­zī­me ir apakš­ējā da­ļā - tu­vu pie pa­mat­nes - uz ār­u iz­vir­zīts za­riņš ar cau­ru­mi­ņu, kas aiz­bāzts ar ta­pi­ņu. Tā kā ķēr­nēs pa­ras­ti tur krē­ju­mu, tad caur šo cau­ru­mi­ņu no­te­ci­na pa­su­las. Ķēr­nes ir kā ar osi­ņām, tā arī bez tām.
     Pro­por­ci­jās tuvs vā­rau­nie­kam ir ļaks jeb eļ­ļas trauks. Tas arī si­lu­etā var būt kā vā­rau­nieks - ar sprai­gu iz­lie­ku­mu ple­cos un strau­ju aug­šas sa­rā­vu­mu, kas no­slē­dzas ar šau­ru kak­li­ņu un pa­vēr­tām ma­li­ņām. Šī pa­ša vei­da ļa­kam kak­liņš var būt arī ko­nus­vei­da, tad tam ir ver­ti­kā­la vir­zī­ju­ma būv­ķer­me­nis. Ļa­ka būv­ķer­me­nis var līdz­inā­ties arī ap­vēr­stam vā­rau­nie­kam, kur spil­gti iz­teik­tais un sprai­gi iz­liek­tais vē­ders plū­de­ni pār­iet ko­nus­vei­da kak­lā un tā­lāk ma­li­ņās ar snī­pī­ti. Ļa­ka vi­sai šau­ro kak­li­ņu aiz­bāž ar mā­la aiz­bāz­ni. (...) Sa­lī­dzi­not ar ci­tiem saim­nie­cī­bas trau­kiem, ļaks pro­por­ci­jās var būt gan pla­ci­nāts, gan arī past­iepts uz augš­u. Tas var būt ar vie­nu osi­ņu, di­vām vai pil­nī­gi bez osi­ņām. Arī pa­šas osi­ņas ir brī­vāk vei­do­tas - pla­tā­kas vai šau­rā­kas, ta­ču ver­ti­kā­lā lī­mē­ju­mā. Ļa­kam, īpa­ši tā pla­ci­nā­ta­jam va­ri­an­tam, ir lo­ti ba­gā­tīgs aug­šē­jās da­ļas ro­tā­jums, kas iz­kār­tots cen­trā­la­jā, no aug­šas ska­tā­mā, kom­po­zī­ci­jā. Te ie­mī­ļo­tā­kie mo­tī­vi ir vir­pas līk­lo­či, ar krā­so­tu mā­lu ie­rau­ti jum­ti­ņi, pun­kti­ņi, aus­tras ko­ki, ko veic ar ra­dzi­ņu vai otu. Ļaks vā­pēts ir no iekš­pu­ses, ār­pu­sē vā­pē augš­ma­lu. Eļ­ļas trau­ku iz­man­to da­žā­du šķid­ru­mu - eļ­ļas, pet­ro­le­jas - il­gā­kai uz­gla­bā­ša­nai, jo tas pa­sar­gā no iz­ga­ro­ša­nas. Ta­jos ņem līdz dze­ra­mo - ūde­ni, pie­nu, bēr­zu su­las, alu, do­do­ties ga­ros ce­ļos vai arī brau­cot uz tā­la­jām me­ža pļa­vām. Lai ļa­ku - kā pa­šu kus­tī­gā­ko trau­ku - pa­sar­gā­tu no sa­dau­zī­ša­nas, to bie­ži vien ap­pin ar bēr­za tāss slok­snēm.
     Līdz pat 20. gad­sim­ta vi­dum pats po­pu­lā­rā­kais Lat­ga­les ke­ra­mi­kas trauks ir pie­na pods. Kat­rās vi­dē­jas ro­cī­bas mā­jās ir savs pus­du­cis vai des­mit pie­na po­du. Tie kal­po vir­tu­vē un pa­gra­bā, bet daž­kārt arī ēdien­rei­zē pie gal­da. Pēc iz­maz­gā­ša­nas pie­na po­dus ne­maz ne­slau­ka, bet uz­mauc uz žo­ga ar mu­ti uz le­ju, lai pa­sil­dās sau­lē, pa­vē­di­nās. Tā ir rak­stu­rī­ga un skais­ta zem­nie­ku un pod­nie­ku tau­tas vi­zīt­kar­te.
     Pie­na pods snie­dzas pus­ot­ra di­amet­ra augs­tu­mā, ņe­mot trau­ku pla­tā­ka­jā vie­tā. Tā si­lu­etu vei­do aug­šē­jās da­ļas plū­dens ie­lie­kums uz iek­šu, bet lie­lā­ka­jā apakš­ējā da­ļā - rit­mā sa­bal­sots iz­lie­kums uz ār­u, kas ne­ma­not pār­iet apakš­as sa­rā­vu­mā. Pla­tais, slai­dais, plū­de­ni pa­vēr­tais trau­ka kakls maz­gā­jot ļauj ta­jā ie­bāzt ro­ku. No­lai­de­nie ple­ci un le­jup vēr­stais pa­pla­ši­nā­jums pār­nes pie­na po­da sma­gu­ma cen­tru uz pie­na po­da apakš­ējo da­ļu, kas pie­šķir tam sta­bi­lu­mu, ļauj ēr­ti ie­liet pie­nu. Tas ir sva­rī­gi, jo pie­na pods nav ti­kai pie­na gla­bā­ša­nai, bet arī tā rau­dzē­ša­nai un pēc tam sil­dī­ša­nai. Pie­na po­da vie­nī­gais ro­tā­jums ir uz ri­pas uz­vil­kta bal­tmā­la strī­pi­ņa tā aug­šē­jā da­ļā. Vā­pē­ta tam ir vie­nī­gi iekš­pu­se. Ar la­bu for­mas iz­jū­tu vir­po­tie pie­na po­di un vā­rau­nie­ki, īpa­ši tie, kam skais­ti, vien­mē­rī­gi no­de­dzis sar­ka­nī­gais vai arī ie­pe­lē­kais mā­la to­nis, ir pie­vil­cī­gi ar sa­vu vien­kār­šī­bu, mo­nu­men­ta­li­tā­ti un rei­zē - ar de­ko­ra­tī­vo iz­teik­smī­gu­mu. Pie­na po­du til­pums ir ap­mē­ram trīs lit­ri. Ja po­di ir uz pus­i ma­zā­ki, tos sauc par “ka­zel­nie­kiem”, “ka­zi­nie­kiem” vai “ka­zau­nie­kiem”. Ko­zu­kal­na pod­nie­ki tos da­ri­na arī tad, kad ka­zu tu­rē­ša­na vairs nav mo­dē.
     Pro­por­ci­jās un si­lu­etā līdz­īgs vā­rau­nie­kam ir pār­osis. Iz­mē­ros tas pa­ras­ti nav liels. Pats būv­ķer­me­nis ir 12 cm līdz 16 cm augsts. Pār­i trau­ka at­vē­ru­mam pus­ap­ļa iz­lie­ku­mā abas ma­las sa­vie­no mā­la osa, kas arī de­vu­si trau­kam no­sau­ku­mu. Pā­ro­ša ple­cu jos­lu ro­tā vir­pas līk­lo­cis vai arī ma­li­ņu plas­tis­kais raksts. Ar vā­pē­ju­mu klāj iekš­pu­si un ār­pu­ses vir­sē­jo da­ļu. Pār­osi lie­to ēdie­na ne­ša­nai uz tī­ru­mu.
     Arī pā­ri­nie­ku iz­man­to azai­da ne­ša­nai. Tur var ie­vie­tot di­vus da­žā­dus ēdie­nus uz­reiz. Tas sa­stāv no di­viem ne­lie­liem trau­ci­ņiem, kas ar sā­niem sa­lī­mē­ti ko­pā. To ap­vie­no­ju­ma vie­tā pa­ce­ļas lok­vei­da osi­ņa. Katrs šis trau­ciņš pro­por­ci­jās ir slai­dāks ne­kā pār­osis, si­lu­etā tu­vo­da­mies me­dau­nie­kam. Pā­ri­nie­ku ro­tā ļo­ti at­tu­rī­gi, vā­pē iekš­pu­si un ār­pu­ses aug­šē­jo da­ļu. Šie abi trau­ki var būt ar vā­ci­ņu un arī bez tā.
     Šo kād­reiz tik po­pu­lā­ro trau­ku ti­pu iz­pla­tī­ba rak­stu­rī­ga ne ti­kai Zie­meļ­lat­ga­les pod­nie­cī­bas re­ģi­onam vien. Tie iz­pla­tī­ti arī ci­tos Lat­ga­les ke­ra­mi­kas cen­tros. At­šķi­rī­ba nav vē­ro­ja­ma tik daudz trau­ku for­mās, kā tie­ši ro­tā­ju­mā un ko­lo­rī­tā.
     Saim­nie­cī­bā pats iz­pla­tī­tā­kais trauks ir bļo­da. Tās va­ja­dzī­gas lie­las un ma­zas, vir­tu­ves dar­biem, gal­da klā­ša­nai ik­die­nas rei­zēs un go­dos. Saim­nie­cī­bā no­de­rī­gas lie­lās mā­la bļo­das: gan pī­rā­giem, gan tal­kas lai­kā ēdie­nu ga­ta­vo­ša­nai un uz­gla­bā­ša­nai. To lie­lums - no piec­iem līdz des­mit lit­riem. Ir di­vi bļo­du pa­mat­ti­pi. Vie­nam bļo­du ti­pam rak­stu­rī­gas tais­nas vai tik­ko iz­liek­tas ma­li­ņas, ap­vēr­sta griez­ta ko­nu­sa vei­dā. Stip­ru­ma la­bad pa­svīt­rots ma­las vai­na­dziņš, kas pa­ras­ti ro­tāts ar vir­pas līk­lo­ci tie­ši uz mā­la vai arī uz bal­tmā­la svīt­ri­ņas. Ot­ra­jam bļo­du ti­pam ap­vēr­stā griez­tā ko­nu­sa for­mu zī­mē viegls bur­ta “S” ie­lo­cī­jums. Vir­sē­jā ma­la tad ir bez ak­cen­tē­ta no­slē­gu­ma. Abos ga­dī­ju­mos pod­nieks sa­vu gau­mes iz­jū­tu var ap­lie­ci­nāt trau­ka uz­bū­ves pa­mat­pro­por­ci­jās, iz­lie­ku­mu un ie­lie­ku­mu rit­mos. Bļo­das ro­tā no iekš­pu­ses un pa­ras­ti ar bal­tmā­la vai krā­so­ta mā­la līk­lo­čiem, glez­no­tiem jum­ti­ņiem, sau­lī­tēm, sku­ji­ņām, kas kār­to­ti in­te­re­san­tā cen­trā­lā ti­pa kom­po­zī­ci­jā. Meis­ta­ri cen­šas iz­rai­sīt no­te­cē­ju­mus glez­no­ju­miem ar krā­so­to mā­lu. No­te­cē­ju­mus pa­redz, jau ap­glez­no­jot.
     For­mā un ro­tā­ju­mā līdz­īgas, ti­kai iz­mē­ros stip­ri ma­zā­kas un lo­ti da­žā­das ir gal­da ēdie­nu bļo­das, kas ga­du sim­tiem ir bi­ju­šas Lat­ga­les zem­nie­kam gal­da ser­vē­ju­ma pa­mats. Pod­nie­ki ir cen­tu­šies bļo­di­ņu iekš­pu­si ie­tu­rēt gai­šā­kos to­ņos, ne­kā ār­pu­si.
Īpa­ši jā­iz­da­la maz­gā­ja­mās - mu­tes bļo­das. Tās til­pu­mā nav lie­las, tām ir vieg­li iz­liek­ti sā­ni un sa­mē­rā pla­tas, gan­drīz lī­me­nis­kas ma­las, kas ak­cen­tē­tas ar ro­tā­ju­mu. Trau­ka iekš­pu­sē sie­nas pa­šā aug­šē­jā da­ļā pie­lī­mēts ie­apaļš ziep­ju trau­ciņš. Vi­su­mā mu­tes bļo­das ir vai­rāk ro­tā­tas. Tām - go­da trau­ka da­ba. Bļo­du iekš­pu­se un ār­pu­ses augš­da­ļa klā­ta ar vā­pi.
     Dzi­ļi tra­dī­ci­jās ie­sak­ņo­ju­sies ir arī sal­nī­ca. Tā ir uz mīk­sti ie­liek­ta ko­nus­vei­da kā­jas griez­ta pus­lo­de ar pa­vē­ru­mu uz augš­u. Sāl­nī­ca ro­tā­ta sko­pi - aug­šē­jā ma­lā ar vir­pas līk­lo­ci. Gla­zē­ta kā iekš­pu­se, tā ār­pu­se.
     Lie­lu po­pu­la­ri­tā­ti ir ie­man­to­ju­šas Lat­ga­les krū­zes, ko lie­to gan alum, gan pie­nam un ci­tiem dzē­rie­niem. Arī zie­di vai plauk­stošs ko­ka zars la­bi ie­de­ras mā­la krū­zē. Krū­zi lie­to ik­die­nā, tal­kā un svēt­kos. Krū­zei ir jā­būt ne ti­kai sta­bi­lai, ēr­ti iz­maz­gā­ja­mai, stip­rai, bet arī skais­tai. Te pod­nie­kam ir ie­spē­ja lie­tā likt sa­vu mā­ku un ta­lan­tu. Lai gan krū­žu da­ri­nā­ša­nā spil­gtāk ne­kā ci­tos trau­kos iz­pau­žas meis­ta­ra īpat­nē­jā for­mu iz­jū­ta, ta­ču arī krū­žu si­lu­etos un ro­tā­ju­ma pa­ņē­mie­nos var kon­sta­tēt ko­pē­jo, rak­stu­rī­go vi­sai Lat­ga­les ke­ra­mi­kai.
Si­lu­etā krū­ze var būt at­va­si­nā­ta no pie­na po­da ar spē­cī­gāk iz­vel­vē­tu vē­de­ru, maz­liet sa­šau­ri­nā­tu kak­lu un spē­cī­gi pa­pla­ši­nā­tām ma­lām. Priekš­pu­sē ma­la iz­lie­cas sni­pī­tī. Mu­gur­pu­sē no krū­zes vē­de­ra apakš­as iz­aug pla­ka­na, spē­cī­ga osa, kas ar lo­ku at­grie­žas pre­tvir­zie­nā un zem krū­zes ma­las sa­plūst ar šī trau­ka kak­lu. Osa at­dzī­vi­na krū­zes si­lu­etu un ir ēr­ta lie­to­ša­nai.
Krū­zes pa­ma­tā var būt arī me­dau­nie­ka for­ma, ta­ču ar krū­zei rak­stu­rī­go kak­lu un ma­lu. Tad tā ir augs­ti uz­rauk­tiem ple­ciem, lie­to­ša­nā ne vi­sai ēr­ta, jo augst­a sma­gu­ma cen­tra dēļ ne vi­sai sta­bi­la. Ja krū­ze at­va­si­nā­ta no ap­vēr­sta me­dau­nie­ka būv­ķer­me­ņa, tai ir spraigs vē­de­ra iz­lie­kums un no­lai­de­ni ple­ci. Po­pu­lā­ras ir šī ti­pa slai­di­nā­to krū­žu for­mas. Tā­pat krū­zi var at­va­si­nāt no vā­rau­nie­ka un šī trau­ka ap­vēr­stas for­mas, pro­tams, sa­gla­bā­jot krū­zei rak­stu­rī­go kak­lu un ma­las. Šī ti­pa krū­zes ir zem­as, sprai­ga vel­vē­ju­ma, smag­nē­jas. Vien­kār­šās krū­zes, kas do­mā­tas ik­die­nas lie­to­ša­nai, ro­tā ar vir­pas līk­lo­ci vai ar otu ie­rau­tu aus­tras ko­ku sta­ro­ju­miem. Go­da krū­zes ro­tā­tas plas­tis­kiem ie­spai­dī­ju­miem, pie­lī­mē­tiem pun­kti­ņiem vai svil­pau­nie­kiem - zir­dzi­ņiem un pī­lī­tēm. Krū­zes klāj ar vā­pi kā no iekš­pu­ses, tā arī no ār­pu­ses. Ne­gla­zē­tu at­stāj ti­kai pa­šu tās apakš­ējo da­ļu.
     Tel­pu ro­tā­ju­mā lo­ti no­zī­mī­gi ir pu­ķu­po­di jeb vā­zau­nie­ki. Lat­ga­les zem­nie­ka mā­jā stik­la lo­gi sāk pa­rā­dī­ties ti­kai 19. gad­sim­ta ot­ra­jā pus­ē. Tie ir šau­ri un zem­i. Ro­tā­da­mies krā­sai­no gla­zū­ru mir­dzu­mā vai arī no­klus­da­mi sar­ka­nī­gi sam­tai­na­jā ne­vā­pē­ta mā­la to­nī, pu­ķu po­di ie­nes sau­li un krā­su pat tum­šā­ka­jā zem­nie­ka is­ta­bā.
     Pu­ķu po­da augs­tums un pla­tums ir vie­nāds, bet si­lu­etos tiem ir lie­la da­žā­dī­ba. Sa­gla­bā­jot ap­vēr­sta, griez­ta ko­nu­sa pa­mat­vei­du, sie­nas jo bie­ži ir ar tik­ko jū­ta­mu “S” vei­da iz­lie­ku­mu. Ma­la var būt ar krāš­ņi pro­fi­lē­ta vai­na­dzi­ņa no­slē­gu­mu, kur pa­ras­ti snieg­ta gal­ve­nā ro­tā­ju­ma jos­la. Ja pu­ķu pods sniegts bez vai­na­dzi­ņa, tad gal­ve­nā ro­tā­ju­ma jos­la no ma­las at­vir­zī­ta zem­āk. Pu­ķu po­diem jo bie­ži ma­la ir iz­lo­cī­ta plas­tis­ka­jā līk­lo­cī un ro­tā­ta da­žā­diem ie­spai­dī­ju­miem. Pu­ķu po­du ne­maz ne­vā­pē vai arī klāj ar vā­pi ti­kai tā ār­pu­ses aug­šē­jo da­ļu.
     Svil­pau­nieks ir lo­ti po­pu­lā­ra bēr­nu ro­taļ­lie­ta. Ar svil­pau­nie­ku vēl kā bērns dzim­tpod­nieks sāk sa­vas mā­la dar­ba gai­tas un, vi­su ga­ru mū­žu iz­vir­po­jies, ar svil­pau­nie­ku no­beidz tās. Jo vir­po­ša­nai ne­pie­tiek vairs spē­ka. Tā­pēc vei­dot prot gan­drīz katrs pod­nieks. Ta­ču īs­ti aiz­rau­tī­gi vei­do­tā­ji, kas ša­jā dar­bī­bas no­za­rē sa­ska­ta jē­gu un iek­šē­ju ne­pie­cie­ša­mī­bu, nav ne­maz tik daudz.

Uz sākumu