Ar tā at­ra­ša­nu, sa­gā­di, sa­strā­dā­ša­nu. Tas ir sma­gā­kais un arī gar­lai­cī­gā­kais dar­ba posms pod­nie­kam. Vie­nam cep­lim va­jag trīs vai četr­us zir­ga ve­zu­mus mā­la. Jā­sa­rok vi­sam ga­dam uz­reiz, tā­tad piec­iem - des­mit cep­ļiem. La­bi, ka po­du mā­lus var at­rast sa­vā zem­ē vai tu­vā­ka kai­mi­ņa tie­sā. Pa­ras­ti gan uz­ti­cas ve­ca­jām tē­vu tē­vu mā­la bed­rēm. Mā­lu ņem ot­ra vai tre­šā lāp­stas dū­rie­na dzi­ļu­mā, kur bei­dzas augu sī­kās sak­nes.
     Liess, smil­šains māls laiž ūde­ni cau­ri, bet sī­ki kaļ­ķa grau­di­ņi ra­da drum­slā iz­sprā­gu­mus. Mā­lam pēc iz­de­dzi­nā­ša­nas jā­būt skais­tā brūn­gan­sar­ka­nā krā­sā. Zie­meļ­lat­ga­les ke­ra­mi­ķu dar­bos mā­la skais­tu­mam ir ļo­ti lie­la no­zī­me, jo vi­ņu trau­ki bie­ži vien klā­ti ar gla­zū­ru ti­kai aug­šē­jā treš­da­ļā. Pil­nā bal­sī ie­ru­nā­jas mā­la da­bī­gās ko­lo­rī­ta kva­li­tā­tes.
     Mā­lu sa­liek bed­rē, lai ne­žū­tu, ja va­jag, pa­lais­ta to ar ūde­ni - pa­mai­sa. Vie­nā pa­ņē­mie­nā mī­ca ap 50 kg sma­gu mā­la klu­ci. Māls sā­ku­ma līp pie grī­das un kā­jām. Lai iz­vai­rī­tos no tā, uz grī­das uz­si­jā pel­nus. Tas uz­la­bo mā­la teh­nis­ko kva­li­tā­ti. Mī­ca ar ba­su kā­ju, stam­pā­jot no vie­tas ar pa­pē­di kār­tu pēc kār­tas un gro­zot rei­zes des­mit. Ši­nī pa­ša lai­kā mā­lam at­la­sa ar kā­ju uz­taus­tī­tos ak­men­ti­ņus, sak­nī­tes un ci­tus pie­mai­sī­ju­mus. Ga­tavs māls ie­gūst sa­vas plas­tis­kās īpa­šī­bas, vairs ne­līp ne pie ro­kām, ne grī­das. Sa­griezts un sa­kār­tots lie­los klu­čos un ap­segts, lai ne­žūst, tas gai­da vir­po­tā­ju. Sma­go mī­cī­ša­nas dar­bu veic jaun­ākie, stip­rā­kie ģi­me­nes lo­cek­ļi pa­ša po­du meis­ta­ra uz­rau­dzī­ba. 
     Zie­meļ­lat­ga­les pod­nie­ki ar ke­ra­mi­ku no­dar­bo­jās vie­nā no is­ta­bas kak­tiem: tur po­dus vir­po un ro­tā, tur­pat tos žā­vē un gla­zē (va­pē). Šā­da vei­da “ke­ra­mi­kas dar­bnī­cas” dzī­vo­ja­ma­jās tel­pas ar rak­stu­rī­go mā­la dub­ļu, mit­ru­ma, svi­na pu­tek­ļu pie­de­vu ir tum­šās pa­gāt­nes un na­ba­dzī­bas lie­ci­nie­ces.
     Vir­pu da­ri­na pats pod­nieks, pie ka­lē­ja iz­ka­ļot vie­nī­gi ri­pas asi, Vir­pu is­ta­bā no­vie­to tā, lai vir­po­jot va­rē­tu ar mu­gu­ru ēr­ti at­spies­ties pret sie­nu, lai no lo­ga la­bi kris­tu gais­ma uz vir­po­ja­mo trau­ku. Pa­ras­ti vir­po spē­cī­gā­kie vī­rie­ši, kam pla­tā­kas del­nas, kas veik­lāk var sa­val­dīt bez­vei­da mā­lu, la­bāk iz­just pro­por­ci­jas, si­lu­etu.
     No­cen­trē­jis (mā­la pi­ku uz vir­pas), viņš uz­ceļ ci­lin­dru, no ku­ra iz­vei­do ie­ce­rē­to trau­ka for­mu. Po­dam jā­būt ar plā­nām sie­nām, vieg­lam. Trau­ka sie­nām le­jas da­ļā jā­būt plā­nā­kām ne­kā augš­da­ļā. Jo vieg­lāk, vien­mē­rī­gāk un ātr­āk tek vir­pa, jo sek­mī­gāk var uz­vir­pot ie­ce­rē­to trau­ku.
     Tū­līt uz vir­pas (mā­la da­ri­nā­ju­ma) meis­tars ie­velk rie­vi­ņas, vir­pas plas­tis­kos līk­lo­čus, ar pirk­stiem vai ko­ci­ņu veic bed­rī­šu ie­spai­dī­ju­mus. Da­ži po­di ple­cu jos­lā ša­jā lai­ka ie­gūst rak­stu­rī­go - ar oti­ņu ie­vil­kto - bal­tu an­go­bas svīt­ru. Kad trauks, no­griezts un no­celts no vir­pas, jau ap­stin­dzis, ot­rā die­nā to ap­slau­ka, pie­lī­mē osi­ņas, pie­lī­mē plas­tis­kos ro­tā­ju­mus - sau­lī­tes, sku­ji­ņas. Pie krū­zēm ša­jā lai­kā pa­rā­dās (tiek pie­stip­ri­nāts) ie­mī­ļo­tais zir­dziņš, svil­pau­nieks vai pī­lī­te. Va­ja­dzī­bas ga­dī­ju­ma ap­stin­gu­šam trau­kam ie­velk arī glez­no­tu ro­tā­ju­mu ar oti­ņu vai no za­ļa ko­ka pa­ga­les no­plēs­tu bārk­stai­nu skai­du, mēr­cot to brū­ni ie­krā­so­tā mā­lā vai ar za­ļo pig­men­tu sa­jauk­tā an­go­bā. Pēc tam trau­ku tur­pat is­ta­bā uz plauk­ta no­liek žū­ša­nai. Pēc pār­is die­nām po­dus ap­griež ar di­be­niem gai­sā, lai tie vien­mē­rī­gāk iz­žūst.
     Lat­ga­les ke­ra­mi­ķi strā­dā ar sau­so svi­na vā­pi jeb gla­zū­ru, ku­ru da­ri­na pa­ši. Svi­na ok­sī­du iz­ga­ta­vo pa­ši no svi­na lūž­ņiem, kau­sē­jot un de­dzi­not, līdz tie pār­vēr­šas zaļ­gan­dzel­te­nā svi­na ok­sī­da pul­ve­rī. Svi­nu de­dzi­na prā­vā ču­gu­na kat­lā pa­ras­ti po­du cep­ļa priekš­ā, ku­ri­not ar stip­ro, bet maz lies­mo­jo­šo bēr­za mal­ku. Ar kru­ķi to past­āvī­gi mai­sa, lai bū­tu la­bā­ka sa­ska­re ar skā­bek­li. Pēc tam, kad svins pār­vēr­ties zaļ­gan­dzel­te­nos mil­tos, maļ un pār­si­jā, bet rup­jus svi­na ga­ba­lus tur­pi­na de­dzi­nāt nā­ko­ša­jā rei­zē. Svi­na de­dzi­nā­ša­na un si­jā­ša­na vi­sa pod­nie­ka dar­bā ir pats in­dī­gā­kais posms, tā­pēc arī svi­nu pār­si­jā pa­ras­ti tā­dā vie­tā, kur velk ma­za vēs­mi­ņa, kas ļauj iz­sar­gā­ties no in­dī­ga­jiem pu­tek­ļiem. Vē­lāk va­pē­jot svi­na ok­sīds jau sa­jaukts ar smil­ti tas vairs tā ne­put, kā si­jā­jot. Vie­nam cep­lim va­jag ap 30 līdz 60 kg svi­na.
     Vā­pes iz­ga­ta­vo, ņe­mot vie­nu til­pu­ma mē­ru de­dzi­nā­ta svi­na un di­vus mē­rus smal­kās smilts, ko tā­pat cen­šas at­rast tu­vu­mā. Daž­kārt pat iz­man­to lau­ku ce­ļu smil­šai­nās sa­slau­kas, ko smal­ki sa­ma­lu­ši ra­tu (zir­ga pa­jū­ga) ri­te­ņi. Smil­ti tā­pat iz­de­dzi­na, daž­kārt pat sa­maļ ro­kas dzir­na­vās un iz­si­jā. Šis vāp­ju sa­ga­ta­vo­ša­nas darbs, ko veic pēc tē­vu tē­vu pa­ņē­mie­niem, ir smags.
Zie­meļ­lat­ga­les pod­nie­ki daudz lie­to bez­krā­sai­no gla­zū­ru, tā­pēc te do­mi­nē mā­lai­ni sar­ka­nī­gie, dzel­ten­zaļ­ga­nī­gie, sil­ti pe­lē­cī­gie to­ņi.
     Krās­vie­las gla­zū­rām un an­go­bām meis­ta­ri da­ri­na pa­ši, daž­kārt arī tad, ja at­tie­cī­go krās­vie­lu var no­pirkt vei­ka­lā. Zie­meļ­lat­ga­les pod­nie­ki no krā­sai­na­jām va­pēm lie­to gan­drīz vie­nī­gi za­ļo un brū­no. Va­pēs un an­go­bas za­ļa­jai krā­so­ša­nai vi­ņi iz­man­to va­ra ok­sī­du, ko ie­gūst, da­žā­dus va­ra lūž­ņus kā­dā mā­la trau­kā ap­de­dzi­not, ko­pā ar po­diem krās­nī. Ap­de­dzi­not varš ok­si­dē­jas, pār­vēr­šo­ties tum­šā, auk­stas no­krā­sas smel­tē, ko sa­maļ un iz­si­jā. Ja bez­krā­sai­na­jai, caur­spī­dī­ga­jai svi­na gla­zū­rai pie­vie­no 2% - 3% (no sva­ra) va­ra ok­sī­da, būs la­bi jū­tams za­ļais va­ra to­nis, arī uz ne­an­go­bē­ta (ar bal­tmā­lu ne­ie­klā­ta) trau­ka virs­mas. Ar an­go­bu ie­krā­so­tie ro­tā­ju­mi zai­go gai­šā­kos ska­nī­gi za­ļos to­ņos. Ar an­go­bu ne­ie­klā­tās trau­ku virs­mas ir tum­šā­kas un arī sil­tā­kās no­krā­sās. To­ņa sil­tu­ma un dzid­ru­ma pa­kā­pi ļo­ti ie­tek­mē mā­la to­nis, ap­de­dzi­nā­ša­nas tem­pe­ra­tū­ras augs­tums un da­žā­di iz­tvai­ko­ju­mi. Za­ļa­jai krā­sai vēl pa­re­tam iz­man­to arī va­ra vit­ri­olu, to iz­de­dzi­not un pār­vēr­šot va­ra ok­sī­dā. Pēc tam to sa­berž un iz­si­jā. Va­ra vit­ri­olu vai­rāk lie­to­ja ag­rāk, kad maz­pil­sē­tu tir­go­ta­vās va­ra ok­sī­da ne­bi­ja, bet va­ra vit­ri­olu va­rē­ja pirkt, cik va­ja­dzīgs. Re­zul­tā­tā ro­das silts zaļ­ga­nīgs to­nis, zem ku­ra jūt sar­ka­na mā­la tu­vu­mu To­ņi gan ir blā­vā­ki un ne tik dzid­ri. Dar­bī­ba ar va­ra vit­ri­olu ir ne­tī­ka­ma, jo to de­dzi­not, iz­da­lās in­dī­gi sē­ra sa­vie­no­ju­mi.
     Brū­nus to­ņus Zie­meļ­lat­ga­les pod­nie­ki ie­gūst ar dzelzs ok­sī­du jeb - kā pa­ši pod­nie­ki sauc ‘dzindru’. To ke­ra­mi­ķi pa­ras­ti da­bū no ka­lē­jiem, sa­slau­kot pie lak­tas uz­krā­ju­šos dzelzs iz­de­džu no­bir­zu­mus. Dzin­dru, sa­ga­ta­vo­jot vā­pei, to sa­berž un iz­si­jā. Gla­zū­rai to pie­vie­no drus­ku lie­lā­kā dau­dzu­mā ne­kā va­ra ok­sī­du. Dzin­dras brū­nie to­ņi ir ni­an­sēm ba­gā­ti, ar dzel­te­nī­gu pie­ska­ņu.
     Vā­pē­ša­nu jeb gla­zē­ša­nu pod­nieks iz­da­ra īsi pirms ap­de­dzi­nā­ša­nas, Šim no­lū­kam iz­man­to sau­sās kon­sis­ten­ces vā­pi. Vis­pirms sa­ga­ta­vo īpa­šu li­pek­li - put­ru. Pa­ras­ti to ga­ta­vo, vā­ro­šā ūde­nī ap­plau­cē­jot pār­is sau­jas ru­dzu mil­tu un lin­sēk­lu: tā ie­gūst li­pī­gu šķid­ru­mu, ko lie­to pēc tā no­gul­snē­ša­nās un iz­kā­ša­nas.
     Vā­pē­ša­nu veic di­va­tā. Pod­nie­ka pa­līgs ap­lej trau­ku ar šo put­ru, bet meis­tars ar pa­ša da­ri­nā­tu īpa­šu mā­la pu­de­lī­ti-sie­ti­ņu, ku­rā ie­pil­dī­ti sau­sās va­pes pu­tek­ļi, si­jā­jot ap­pu­ti­na ap­lie­to priekš­me­tu. Vis­pirms ar bez­krā­sai­no va­pi ap­lej un ap­pu­ti­na trau­ka iekš­pu­si, pēc tam ar brū­no vai za­ļo va­pi - trau­ka ār­pu­si. Ar gla­zū­ru pa­ras­ti klāj trau­ka ār­ējās virs­mas aug­šē­jo treš­da­ļu vai arī di­vas treš­da­ļas. Trau­ka apakš­ējo da­ļu at­stāj ne­gla­zē­tu. Pār­eja no gla­zē­ju­ma uz ne­gla­zē­tu virs­mu ir pa­kā­pe­nis­ka, tī­ra, māk­sli­nie­cis­ki ap­re­dzē­ta. Krā­su, gla­zū­ru sa­ga­ta­vo­ša­nu un va­pē­ša­nu veic pats ke­ra­mi­kas meis­tars. Ta­ču pa­līg­rak­stu­ra ope­rā­ci­jas - trau­ku žā­vē­ša­nu, gla­zū­ru sa­ga­ta­vo­ša­nu, kā arī pie­pa­lī­dzē­ša­nu gla­zē­ša­nas dar­bā - veic pod­nie­ka tu­vi­nie­ki: sie­va, brā­ļi, mā­sas, ve­cā­kie bēr­ni, kas jau sa­snie­gu­ši pus­au­dža ga­dus. Lat­ga­les ke­ra­mi­ķi al­go­tu dar­ba­spē­ku tik­pat kā ne­kad nav iz­man­to­ju­ši.
     Ar lai­ku da­ži ģi­me­nes lo­cek­ļi lo­ti pa­ma­tī­gi ap­gu­vu­si pod­nie­ka dar­bu pat tā vis­kva­li­fi­cē­tā­kās ope­rā­ci­jas - vir­po­ša­nu, ro­tā­ša­nu, vā­pē­ša­nu un arī ap­de­dzi­nā­ša­nu. Meis­ta­ram ve­cu­mā kļūs­tot dar­ba ne­spē­jī­gam, vai arī vi­ņa nā­ves ga­dī­ju­mā, ke­ra­mi­kas dar­bnī­cu va­da ta­lan­tī­gā­kais brā­lis, dēls, sie­va vai kāds cits ģi­me­nes lo­cek­lis.
     Ap­de­dzi­nā­ša­na jeb smel­tē­ša­na ir vie­na no vis­sva­rī­gā­ka­jām un at­bil­dī­gā­ka­jām fā­zēm ke­ra­mi­kas dar­bu tap­ša­nā. Ap­de­dzi­nā­ša­na re­zu­mē un no­slēdz vi­su līdz­ši­nē­jo pod­nie­ka dar­bu. Tā dod at­bil­di par mā­la sa­stā­vu un ap­strā­dā­ša­nas kva­li­tā­ti, par trau­ku žā­vē­ša­nu, va­pē­ša­nu.
Īs­to skais­tu­mu ie­gūst ti­kai la­bā ap­de­dzi­nā­ju­mā. Īpa­ši to var teikt par Lat­ga­les ke­ra­mi­ku, kur dar­bus ap­de­dzi­na va­ļē­jās krās­nīs ar brī­vu uguns un dū­mu pie­eju kat­ram da­ri­nā­ju­mam. Arī tem­pe­ra­tū­ru te no­sa­ka bez īpa­šiem mēr­in­stru­men­tiem (...).
     Po­du ap­de­dzi­nā­ša­nas cep­lis vi­sos Lat­ga­les ke­ra­mi­kas cen­tros pēc bū­tī­bas ir vie­na un tā pa­ša ti­pa, ti­kai da­žā­dos at­tīs­tī­bas lī­me­ņos. Zie­meļ­lat­ga­les pod­nie­cī­ba iz­man­to se­nā­ko, pri­mi­tī­vā­ko cep­ļa va­ri­an­tu, kāds tas bi­ja vēl 19. gad­sim­tā. Ap­de­dzi­nā­ša­nas cep­li te ceļ kā­dus simts met­rus at­tā­lāk no pā­rē­jām ēkām, lai bū­tu uguns­dro­šāk. Ap­de­dzi­nā­ša­nas cep­lim na­mi­ņa te nav. Kad cep­li ne­ku­ri­na, tam pār­i uz­liek no­ju­mi, pa­sar­gā­ša­nai no no­kriš­ņiem. Cep­li var ku­ri­nāt ti­kai la­bā lai­kā, kad nav lie­la vē­ja, lie­tus vai snie­ga, Tas viss ap­grū­ti­na dar­bu, trau­cē tā rit­mis­ku­mu.
     Cep­ļa ze­mes da­ļu blie­tē no mā­la, bet kur­tu­ves vel­vi un četr­stū­rai­no til­pni po­du ap­de­dzi­nā­ša­nai mū­rē no pa­šu mes­ta­jiem ne­de­dzi­nā­ta­jiem ķie­ģe­ļiem. Cep­ļa kur­tu­ve at­ro­das ap­mē­ram pus­ot­ra met­ra dzi­ļu­mā. Lai sek­mī­gāk va­rē­tu cī­nī­ties ar ūde­ni, cep­li ie­rī­ko pa­kal­nā, kur zem­āks pa­mat­ūdens. (...) Cep­ļa kur­tu­vi pār­sedz lē­ze­na vel­ve ar at­bil­sto­ša lie­lu­ma un bie­žu­ma lies­mu cau­ru­miem, caur ku­riem lies­ma ie­plūst tie­ši virs kur­tu­ves eso­ša­jā četr­stū­rai­nas kas­tes vei­da til­pnē, ku­rā ie­vie­to ap­de­dzi­nā­mos po­dus. Lie­la cep­ļa trau­ku til­pnes ār­ējais pla­tums ir ap 1,8 m, ga­rums - 2,4 m, augs­tums - 1,5 m. Trau­ku til­pnes sie­nas snie­dzas kā­du met­ru virs ze­mes lī­me­ņa. Lai sie­nas pie strau­jas tem­pe­ra­tū­ras mai­ņas bū­tu iz­tu­rī­gā­kas, tās no­stip­ri­na vie­nā vai di­vās vie­tās ar baļ­ķu vai­na­gu, kas sa­stip­ri­nāts ar ķī­ļiem.
     Cep­lī liek trau­kus no­teik­tā kār­tī­bā. Apakš­ējā kār­tā liek sma­gā­kos trau­kus un arī tos, kas ne­de­for­mē­jas tik ātr­i zem spie­die­na no aug­šas. Kār­to­jot nā­ko­šās kār­tas, pod­nieks rau­gās, lai trau­ki bal­stī­tos uz di­viem trim pirm­ās kār­tas trau­kiem, kas no­dro­ši­na apakš­ējo trau­ku ne­de­for­mē­ša­nos un pēc ie­spē­jas ma­zā­kus sa­li­pu­mus. Augst­āk jau var likt pla­tā­kos trau­kus, kas ne­iz­tur lie­lo sva­ru un apakš­ā var de­for­mē­ties. Tie ir vā­rau­nie­ki vai arī pu­ķu po­di, ku­ru pla­tā vir­sē­jā da­ļa ļauj ie­vie­tot po­dā kā ap­tve­rē kā­du pil­nī­gi ar gla­zū­ru seg­tu trau­ku - alus krū­zi. Pē­dē­jās di­vās no­bei­gu­ma kār­tās liek trau­kus ar di­be­nu uz augš­u, lai la­bāk no­tur cep­ļa svel­mi. Virs tre­šās, ce­tur­tās kār­tas liek bļo­das, apakš­ā - iz­mē­ros lie­lā­kās, augš­ā - ma­zā­kās. Bļo­das liek tri­jās vai četr­ās kār­tās, līdz ar trau­kiem ir pie­pil­dī­ta vi­sa trau­ku til­pne, pie tam ar ma­zu pa­cē­lu­mu lo­ku virs aug­šē­jām ma­lām. Trau­ku sa­lik­ša­na cep­lī ir liels un at­bil­dīgs darbs, ku­ru pa­rei­zi vei­cot, var lie­lā mē­rā iz­sar­gā­ties no sa­li­pu­ma brā­ķiem. Tā­pēc cep­lī liek pats meis­tars, bet pā­rē­jie ģi­me­nes lo­cek­ļi ti­kai pie­pa­līdz at­nest un pa­dot trau­kus. Īsts ke­ra­mi­kas meis­tars pa­ras­tos saim­nie­cī­bas trau­kus, kur pro­por­ci­jas pa­ma­tā no­sa­ka tra­dī­ci­jas un ka­nons, vir­po vie­nā­dā augs­tu­mā. Tas pa­līdz krās­nī sa­gla­bāt lī­dze­nā­kas po­du kār­tas, kas ir sva­rī­gi, lai no­vēr­stu trau­ku sa­gā­ša­nos ap­de­dzi­nā­ša­nas lai­kā.
     Pēc trau­ku sa­lik­ša­nas krās­nī, tos pa­ma­tī­gi no­pa­ko ar laus­kām, lai pa­sar­gā­tu no strau­jām tem­pe­ra­tū­ras iz­mai­ņām. Trau­ku til­pnes sie­nas pa­aug­sti­na, ap­lie­kot vēl ar vie­nu ķie­ģe­ļu kār­tu. Ap­de­dzi­nā­ša­nai lie­to sau­su sku­ju ko­ku mal­ku, kas smal­ki sa­skal­dī­ta. Ļo­ti la­bi smel­tē­ša­nai iz­man­tot ve­cu ēku baļ­ķus, kas žu­vu­ši ga­du des­mi­tus. Šā­da mal­ka ceļ ga­ru lies­mu, bet ne­dod og­les. Var pa­nākt iz­lī­dzi­nā­tu tem­pe­ra­tū­ru vi­sās po­du kār­tās.
     Ap­de­dzi­nā­ša­na pod­nie­kam ir vis­grū­tāk kon­tro­lē­ja­mais pro­cess vi­sā vi­ņa dar­bī­bā. Tas sais­tīts ar dau­dzām grū­ti sa­ma­nā­mām un ap­lē­ša­mām ne­jau­šī­bām, ku­ru re­zul­tā­tā vai nu iz­do­das tei­ca­ma krāsns, vai arī pār­is mē­ne­šu darbs ir vel­tīgs. Uguns kur­ša­na ir svi­nīgs no­li­kums, ne ma­zāk no­zī­mīgs kā zem­nie­kam sē­ša­na. Pēc se­nas tra­dī­ci­jas, ugu­ni ku­rot pie­sa­ka diev­pa­lī­gu un pā­rē­jie no­ti­ku­ma da­līb­nie­ki pie­bal­so ar la­ba no­vē­lē­ju­miem. Ap­de­dzi­nā­ša­na ilgst no 14 līdz 20 stun­dām, at­ka­rī­bā no lai­ka ap­stāk­ļiem, trau­ku lie­lu­ma, mit­ru­ma, mal­kas kva­li­tā­tes un pa­ša pod­nie­ka iz­tu­rī­bas. Sā­ku­mā - pirm­ās 6 stun­das - mal­ku kur­tu­vē ne­maz ne­bāž, bet ku­ri­na bed­rē pie cep­ļa mu­tes. Gai­sa strā­vai lies­mu un sil­tu­mu rau­jot cep­lī, ke­ra­mi­ka var lē­nām žūt un silt. Tad mal­ku pa­ma­zām sāk vir­zīt kur­tu­vē. Trau­ki sāk lē­nām karst. Pā­rāk strau­ji žā­vē­jot un sil­dot trau­kus, tie var sa­plai­sāt. Īs­ta ap­de­dzi­nā­ša­na sā­kas ti­kai pē­dē­jās 4-6 stun­dās. Šur tur trau­ku krā­vu­mā pa­rā­dās sar­ka­nī­gi kvē­lo­jo­ši trau­ki. Lies­mu mē­les jau iz­šau­jas pat līdz laus­ku virs­pu­sei un augst­āk. Sar­kan­kvē­le pa­ma­zam vir­zās uz balt­kvē­li. Lies­mu un kar­stu­mu re­gu­lē ar at­tie­cī­gā vie­tā veik­li ie­mes­tu pa­ga­li. Ap­de­dzi­nā­ša­nu un it īpa­ši tās no­slē­gu­ma da­ļu veic pats meis­tars, kas la­bi pār­zi­na sa­va cep­ļa in­di­vi­du­ālās īpat­nī­bas. Bei­dzot ap­de­dzi­nā­ša­nu, jā­ņem vē­rā kat­ra mal­kas pa­ga­le. Ja par daudz smel­tēts, trau­ki var de­for­mē­ties un sa­brukt, ja par maz ku­ri­nāts, var ne­iz­kust vā­pe. Tā­pēc gan­drīz ik pēc kat­ras pa­ga­les, kas ie­mes­ta cep­lī, pod­nieks ap­stai­gā to, uz­ma­nī­gi vē­ro­dams tem­pe­ra­tū­ru.
     (...) Lat­ga­les ti­pa po­du cep­lī kar­stums snie­dzas no 940 līdz 980 grā­diem, ar ma­zām svār­stī­bām ap šo tem­pe­ra­tū­ru at­se­viš­ķās cep­ļa da­ļās. Tem­pe­ra­tū­ras va­ja­dzī­go augs­tu­mu pod­nie­ki no­sa­ka pēc dau­dzām pa­zī­mēm, daž­kārt lep­ni pie­bil­zda­mi, ka īsts meis­tars, ar ce­pu­ri pie­siz­dams pie cep­ļa, pēc dzirk­ste­lēm va­rot pa­teikt, vai po­di ga­ta­vi vai vēl ne. Rak­stu­rī­ga pa­zī­me, ka trau­ki jau iz­de­gu­ši ir tā, ka pa augst­āk stā­vo­ša­jiem trau­kiem sar­kan­kvē­le sāk pār­iet balt­kvē­lē, pa­rā­dās kūs­to­šas va­pes spī­gu­ļo­jums, un arī dzirk­ste­lēm jau­šams zilgs mir­dzums. Šī vi­zu­ālā kon­tro­le, ko var veikt, maz­liet pa­šķi­rot laus­kas un ie­me­tot trau­ku star­pā ska­li­ņu la­bā­kai ap­gais­mo­ša­nai, pie­re­dzē­ju­šam meis­ta­ram ga­ran­tē trau­ku pa­rei­zu ap­de­dzi­nā­ša­nu. Arī pēc trau­ku no­sē­ša­nās var pa­teikt, kad pār­trau­ca­ma de­dzi­nā­ša­na. Jā­ie­vē­ro ti­kai trau­ku krā­vu­ma augs­tums pirms de­dzi­nā­ša­nas un to rak­stu­rī­gā sa­rau­ša­nās de­dzi­nā­ša­nas pro­ce­sā.
     Kad cep­lis ir iz­de­dzi­nāts, tam ļauj 10-15 stun­das lē­ni at­dzist. Par ātr­u at­ve­rot cep­li, trau­ki var plīst. Cep­ļa at­vēr­ša­na ir sa­trau­ku­ma pilns no­ti­kums vi­sai pod­nie­ka sai­mei. No­la­sot vir­sē­jās laus­kas, at­klā­jas krā­sai­na­jās vā­pēs mir­go­jo­šie trau­ki. Dzir­da­ma ti­kai vāp­ju sprē­gā­ju­ma ne­mie­rī­gā sprak­šķē­ša­na un prie­cī­gie iz­sau­cie­ni par skais­ta­jiem, la­bi iz­de­gu­ša­jiem trau­kiem. Trau­kus iz­ņem, sa­šķi­ro, no­tī­ra sa­li­pu­mus. At­liek ti­kai kraut ve­zu­mā un, kad pie­nāk tir­gus die­na, do­ties uz tir­gu.
     Zie­meļ­lat­ga­les pod­nie­ku ap­rū­pes zo­nā ie­tilpst Pie­tā­la­vas, Vi­la­kas, Bal­ti­na­vas, Kār­sa­vas, Til­žas, Ru­ga­ju un Bal­vu tir­gus. Daž­kārt tiek jūgts zirgs arī uz tā­la­jiem Vid­ze­mes tir­giem - Gul­be­nē, Stā­me­rie­nā, Alūk­snē. Vid­zem­nie­ki la­bi pērk lie­los po­dus, krū­zes, lie­lās bļo­das un pu­ķu po­dus. Ja jau trau­ki pa­tīk, tad mak­sā la­bi.

Uz sākumu