Div­des­mi­tā gad­sim­ta sā­ku­mā rūp­nie­cis­ki ra­žo­tie trau­ki jau var sek­mī­gi kon­ku­rēt ar pod­nie­ku iz­strā­dā­ju­miem. Ke­ra­mi­ķu saim­nie­cis­kais stā­vok­lis kļūst ar­vien spie­dī­gāks. Past­ip­ri­nās arī iek­šē­jā kon­ku­ren­ce. Sa­bied­rī­ba vēl ne­ap­zi­nās tau­tas māk­slu, ta­jā skai­tā arī pod­nie­cī­bu, par na­ci­onā­lās kul­tū­ras no­zī­mī­gu slā­ni. Re­zul­tā­ta Zie­meļ­lat­ga­les pod­nie­cī­bas centrs stip­ri pa­nīkst jau pirms­pa­dom­ju lai­kā.
     Zie­meļ­lat­ga­les ke­ra­mi­ka teh­no­lo­ģi­jas un sti­la zi­ņā sa­gla­bā­ju­si Lat­ga­les pod­nie­cī­bas vis­se­nā­kās tra­dī­ci­jas. Līdz pat 20. gad­sim­tam tās bi­ja rak­stu­rī­gas arī pā­rē­jiem Lat­ga­les ke­ra­mi­kas cen­triem, pro­tams, ar lie­lā­ku vai ma­zā­ku lo­kā­lu ni­an­si. Ti­kai 20. gad­sim­tā, īpa­ši sā­ku­mā ar div­des­mi­ta­jiem ga­diem, kad sa­asi­nā­jās kon­ku­ren­ces spai­di un sa­kās iz­stā­žu dar­bī­ba, at­se­viš­ķu ke­ra­mi­kas cen­tru ke­ra­mi­kas teh­no­lo­ģis­kās un sti­la tra­dī­ci­jas sāk strau­jāk di­fe­ren­cē­ties. Sāk ma­nā­māk ie­zī­mē­ties at­šķi­rī­ba arī ke­ra­mi­kas cen­tru lik­te­ņos.
     Zie­meļ­lat­ga­les ke­ra­mi­ka ir gu­vu­si spē­cī­gus ro­si­nā­ju­mus no Lu­dzas ap­kai­mes ke­ra­mi­ķiem, kā arī vei­do­ju­šies zi­nā­mi sa­ka­ri ar Vid­ze­mes pod­nie­kiem.
     No Vid­ze­mes ie­nāk : “ Vē­lāk pa­rā­dās arī se­dzo­šās gla­zū­ras (Lat­ga­les caur­spī­dī­go vie­tā) un slēg­tā ti­pa ap­de­dzi­nā­ša­nas cep­ļi Bal­vu un Til­žas ap­kai­mē (Lat­ga­lē tra­di­ci­onā­li ir at­klā­tie uguns cep­ļi). Tas iz­rai­sa at­kāp­ša­nos arī no Zie­meļ­lat­ga­lei rak­stu­rī­gā sti­la. Šīs iz­mai­ņas ne­ie­nes jaun­as - no­zī­mī­gas māk­slas kva­li­tā­tes. (...) un jau­ni­nā­ju­mi ne­ie­sak­ņo­jas.
     Lat­ga­lē tra­di­ci­onā­li ir bal­tmā­la (an­go­bas) ap­lē­ju­mi un pu­ti­nā­tās gla­zū­ras.

Uz sākumu