Vārda diena: Alvīne
Mājas lapā Datu bāzē

                    

  
    

Jaunākās grāmatas

Apmeklētāji
Šodien : 8
Kopējais skaits: 306374

Atver lapu telefonā

 

Frag­men­ti no M.Ab­ric­kas dip­lom­dar­ba

“Si­la­jā­ņu ke­ra­mi­kas diž­meis­tars Po­li­karps Čer­ņav­skis”

 

Lat­ga­les ke­ra­mi­ka ir vie­na no īpat­nē­jā­kām un skais­tā­kām pa­rā­dī­bām mū­su lie­tiš­ķa­jā māk­slā. Lie­lā­kais tau­tas ke­ra­mi­kas centrs ne ti­kai Lat­ga­lē, bet arī vi­sā Lat­vi­jā at­ro­das Si­la­jā­ņos. Māk­sli­nie­cis­kās va­lo­das zi­ņā šis ap­vi­dus ir vie­nots un māk­slas li­te­ra­tū­rā ie­nā­cis kā “Si­la­jā­ņu ke­ra­mi­ka”. Si­la­jā­ņu ke­ra­mi­ka sa­vu no­sau­ku­mu ie­gu­vu­si no bi­ju­šā Si­la­jā­ņu pa­gas­ta, ku­ra te­ri­to­ri­jā dzī­vo­ja un strā­dā­ja liels skaits mā­la trau­ku meis­ta­ru. Ma­zās šau­rās ze­mes šņo­res sko­pie aug­ļi ne­spē­ja pa­ba­rot sa­vu saim­nie­ku. Tā­pēc Gai­lī­šu, Bab­ru, Dū­bu, Ju­rei­šu, Šem­be­ļu un dau­dzās ci­tās Si­la­jā­ņu pa­gas­ta sā­džās šī tau­tas māk­slas no­za­re kļu­va par gal­ve­no iz­ti­kas avo­tu. (...)

Sa­vu ama­ta meis­ta­rī­bu tie ie­gu­vu­ši no pa­au­dzes uz pa­au­dzi pār­ņe­mot un pa­pil­di­not tē­vu tē­vu uz­krā­to pie­re­dzi. Div­des­mi­ta­jos un trīs­des­mi­ta­jos ga­dos iz­vir­zī­jās  spē­cī­gā­kie Si­la­jā­ņu ke­ra­mi­kas meis­ta­ri Aņ­drejs Pa­ulāns un Po­li­karps Vil­cāns, kā arī brā­ļi Kaļ­vas, brā­ļi Riv­či, Jā­nis Du­bov­skis un ci­ti.

(...) Vie­na no Lat­ga­les ke­ra­mi­kas pirm­ā spo­žu­ma zvaig­znēm ir arī Po­li­karps Čer­ņav­skis. (...)

Po­li­karps Ce­mav­skis ir dzi­mis 1923.ga­da 8.mai­jā Si­la­jā­ņu pa­gas­ta Ju­rei­šu sā­džā sīk­zem­nie­ku ģi­me­nē. Vi­ņa tēvs die­nē­ja ca­ra ar­mi­jā, pēc 1917. ga­da Ok­tob­ra re­vo­lū­ci­jas Krie­vi­jā tur­pi­na die­nes­tu Sar­ka­na­jā ar­mi­jā. Po­li­kar­pa ve­cā­ki ie­pa­zi­nu­šies Mas­ka­vā. Tur vi­ņiem pie­dzi­ma arī pir­mais dēls Vik­tors. Pēc tam ve­cā­ki at­grie­zās tē­va mā­jās, kur drīz pie­dzi­ma arī Po­li­karps, 1932.ga­dā sa­da­lot zem­i ar tē­vu vi­ņu rī­cī­bā no­nā­ca 5 ha ze­mes un šķū­nis. (...) Dzī­ves ap­stāk­ļi bi­ja ļo­ti grū­ti. (...) Tā Po­li­karps no­nā­ca pod­nie­ku Riv­ču ģi­me­nē. Šeit tad arī viņš pir­mo rei­zi ie­pa­zi­nās ar pod­nie­ka ri­pu, no­slē­pu­mai­no mā­la smar­žu un bur­vī­go gla­zū­ru spī­du­mu. (...)

Lai pa­lī­dzē­tu ve­cā­kiem, pus­au­dža ga­dos Po­li­karps ar brā­li Vik­to­ru pie­pel­nī­jās  pie  ap­kār­tnes pod­nie­kiem mā­lus mī­cī­dams. Tā pa­ma­zām vien at­klā­jās ama­ta no­slē­pu­mi. Lai kaut ne­daudz no­pel­nī­tu tēvs ie­pir­ka po­dus pie ap­kār­tē­jiem pod­nie­kiem un ve­da pār­dot uz Vi­ļā­niem, Va­rak­ļā­niem, Ma­do­nu, Kār­sa­vu u.c. Ma­zais Po­li­karps bie­ži de­vās tē­vam līdz­i, lai pie­ska­tī­tu zir­gu. Vēl ta­gad māk­sli­nieks at­ce­ras, kā 1940.ga­da jū­ni­jā nak­šņo­jot kā­dās mā­jās Mal­tas ra­jo­nā viņš pa ra­di­o dzir­dē­jis Kār­ļa Ul­ma­ņa pē­dē­jo uz­ru­nu lat­vie­šu tau­tai.

1938.- 39.m.g. Po­li­karps Čer­ņav­skis bei­dza Si­la­jā­ņu pa­mat­sko­las 6.kla­si. Ļo­ti gri­bē­jās mā­cī­ties tā­lāk, bet ma­te­ri­ālo ap­stāk­ļu dēļ tas ne­bi­ja ie­spē­jams.

Ve­cā­kais brā­lis aiz­brau­ca uz Kur­ze­mi un Tu­ku­mā ie­kār­to­jās dar­bā pie saim­nie­kiem. Pēc kā­da lai­ka arī Po­li­karps de­vās tur, bet da­žā­du ap­stāk­ļu sa­ga­dī­ša­nās dēļ, at­grie­zās mā­jās. Va­ja­dzē­ja iz­lemt par ko kļūt lie­la­jā dzī­vē. Vēl ar­vien vi­li­nā­ja māls. Kai­mi­ņos dzī­vo­ja pod­nieks Alo­izs Bab­ris. Viņš bi­ja labs draugs un at­ļā­va Po­li­kar­pam pa­vir­pot. Darbs pa­de­vās un ļo­ti ie­pa­ti­kās. Kaut arī vi­ņam bi­ja ti­kai 17 ga­du pār­nā­cis mā­jās Po­li­karps ķē­rās pie vir­pas tai­sī­ša­nas.

Asi vir­pai iz­ka­la ka­lējs par mā­tes pa­sle­pen ie­do­tu nau­du. Tēvs ne­bi­ja ap­mie­ri­nāts ar dē­la iz­vē­li. Vir­pu no­vie­to­ja ta­jā pa­šā pir­ti­ņā, kur dzī­vo­ja un kat­ru brī­vu brī­di sē­dās, lai mek­lē­tu kā­du jaun­u for­mu(...). sā­ku­mā vei­do­jot bļo­di­ņas, tad po­dus, me­dau­nie­kus, vā­rau­nie­kus, krū­zes un krū­zī­tes. Trau­kus kal­tē­ja šķū­nī­tī; ga­dī­jās arī ka ne­gai­dī­ti uz­nā­ca sals un trau­ki sa­sa­la, Pir­mo cep­li Po­li­karps Čer­ņav­skis iz­de­dzi­nā­ja kai­mi­ņu pod­nie­ka Bab­ra krās­nī. No­glā­zēt un sa­likt krās­nī pa­lī­dzē­ja Po­li­karps Vil­cāns. Pus­i no iz­de­dzi­nā­ta­jiem trau­kiem va­ja­dzē­ja at­dot par gla­zū­rām un mal­ku. Bie­ži vien de­dzi­not trau­ki, lai tau­pī­tu vie­tu krās­nī ti­ka lik­ti viens ot­rā.

Po­li­karps ju­ta, ka vēl jā­mā­cās un de­vās pie Po­li­kar­pa Vil­cā­na, kam bi­ja la­ba dar­bnī­ca un cep­lis, un sa­bied­rī­bā at­zīts vārds. Po­li­karps Vil­cāns bi­ja Čer­ņav­skim krust­tēvs. Ve­ca­jā mā­jā ie­rī­ko­ta­jā dar­bnī­cā abiem pie­ti­ka vie­tas. Kat­ram sa­va vir­pa sa­vi mā­li, sa­vas gla­zū­ras, sa­vi dar­bi,

Ne­bi­ja jau tā kā sko­lā, kur sko­lo­tājs vi­su pa­rā­da. Ap­mā­cī­ba lie­lā­ko­ties sak­ņo­jās uz­ma­nī­gos meis­ta­ra dar­ba vē­ro­ju­mos. Ar ap­brī­no­ja­mu dar­ba mī­les­tī­bu Po­li­karps strā­dā­ja pat četr­pa­dsmit stun­das die­nā, Vē­lu pēc pus­nakts at­grie­zās mā­jās, lai ne­daudz at­pū­ties rī­tā at­kal ie­tu un sēs­tos pie ri­pas, P. Vil­cāns daudz ne­jau­cās sa­va mā­cek­ļa dar­bā. Kad Po­li­karps bi­ja kā­du da­ļu sa­vir­po­jis, meis­tars ar ska­tu to no­vēr­tē­jis, no­tei­ca: “Labs ir”. Tā bi­ja augst­a at­zi­nī­ba. Sā­ku­mā P.Čer­ņav­skis ko­pē­ja sa­vu sko­lo­tā­ju, vi­ņa kus­tī­bas ma­nie­res. Bet va­ja­dzē­ja no­tikt tā, ka ap­gu­vis ama­tu skol­nieks aiz­gā­ja sa­vu ce­ļu.

1942. ga­dā no­ti­ka pirm­ā ke­ra­mi­kas iz­stā­de Rē­zek­nē, ku­rā pie­da­lī­jās Sta­ņis­lavs Vil­cāns, A.Babrs, brā­ļi Kaļ­vas un Čer­ņav­skis. Po­li­kar­pam Čer­ņav­skim bi­ja iz­de­dzi­nāts ti­kai ot­rais cep­lis.

Jau pēc pirm­ās iz­stā­des ti­ka no­pel­nī­ta pirm­ā sa­bied­rī­bas at­zi­nī­ba. Ša­jā iz­stā­dē Kaļ­vam bi­ja pirm­ā vie­ta. Par to viņš sa­ņē­ma 50 reihs­mar­kas, bet Čer­ņav­skim un Vil­cā­nam - ot­rā vie­ta un 20 reihs­mar­kas. (...)

Šī pirm­ā iz­stā­de spār­no­ja P. Čer­ņav­ski vēl no­piet­nā­kam dar­bam un jaun­iem mek­lē­ju­miem, Vi­ņu vairs ne­ap­mie­ri­nā­ja ie­ras­tā lau­ku pod­nie­ka vei­kums-saim­nie­cī­bas trau­ku da­ri­nā­ša­na. Gri­bē­jās kaut ko jaun­u. Ro­kas tā vien pra­sī­jās pēc grez­nām vā­zēm, za­rai­niem sveč­tu­riem, ku­ri Lat­ga­les ke­ra­mi­kai sla­vu trīs­des­mi­ta­jos ga­dos aiz­ne­sa tā­lu pa­sau­lē.

Bū­tu iz­da­rī­ti daudz skais­ti dar­bi, ta­ču 1943.ga­da mar­tā P. Če­mav­ski ko­pā ar brā­li, dau­dziem ci­tiem Si­la­jā­ņu ke­ra­mi­ķiem ie­sau­ca vā­cu ar­mi­jā. Brā­li pa­ņē­ma lat­vie­šu brīv­prā­tī­ga­jā SS le­ģi­onā, bet Po­li­kar­pu - dar­ba ba­tal­jo­nā. Tā pa­gā­ja 2 grū­ti ga­di, bi­ja pār­dzī­vo­ti arī ie­vai­no­ju­mi, tad mi­li­tā­ro for­mē­ju­mu pie­vie­no­ja brīv­prā­tī­ga­jam SS ba­tal­jo­nam un aiz­sū­tī­ja uz Krie­vi­ju, kur no­ti­ka ap­mā­cī­bas, Se­ko­ja sar­dze uz dzelz­ce­ļa, at­kāp­ša­nās uz Rē­zek­ni, gūsts un ceļš uz spai­du dar­bu no­met­ni Gru­zi­jā, Ku­tai­si pil­sē­ta, kur strā­dā­ja au­to­rūp­nī­cas celt­nie­cī­bā. Gru­zi­jā ti­ka pa­va­dīts laiks no 1945. ga­da līdz 1948. ga­da pa­va­sa­rim. Pat at­raz­da­mies tā­lu no Lat­ga­les un mā­jām P.Čer­ņav­skis ne­va­rē­ja aiz­mirst sa­vu aici­nā­ju­mu. At­raz­da­mies dar­ba ba­tal­jo­nā Gru­zi­jā viņš uz­tai­sī­ja ri­pu un ga­ta­vo­jās tai­sīt po­dus, ta­ču P.Čer­ņav­ski pār­sū­tī­ja uz ķie­ģe­ļu fab­ri­ku, kur bi­ja arī vir­po­ša­nas cehs. No­met­nē nā­cās iz­pil­dīt vis­da­žā­dā­kos dar­bus. Kat­ru uz­ti­cē­to uz­de­vu­mu P, Čer­ņav­skis vei­ca pēc la­bā­kās sirds­ap­zi­ņas, jo ci­tā­di strā­dāt viņš arī ne­pra­ta. Mā­cī­jās iz­pil­dīt gan re­mont­a, gan nam­da­ra un ju­mi­ķa dar­bus. Par cen­tī­bu un go­dī­gu dar­bu P.Čer­ņav­ski no­sū­tī­ja uz Rī­gu uz 6,celt­nie­cī­bas or­ga­ni­zā­ci­ju, pēc tam ceļš mā­jup...

Mā­jās at­grie­zās 1948.ga­dā un tū­daļ ar lie­lu de­dzī­bu ķē­rās pie dar­ba. Sā­ku­mā strā­dā­ja vēl Vil­cā­na dar­bnī­cā.

1949.ga­dā sā­ka di­bi­nā­ties kol­ho­zi. Ta­gad par ra­do­šu dar­bu ne­bi­ja ko do­māt. (...) P.Če­mav­skis ko­pā ar sie­vu Sta­ņis­la­vu at­stā­ja sa­vas dzim­tās mā­jas un de­vās uz Kur­ze­mi ar ce­rī­bu at­rast ie­spē­ju strā­dāt Tā vi­ņi no­nā­ca Tu­ku­mā, kur ie­kār­to­jās dar­bā ķie­ģe­ļu cep­lī. Tur bi­ja arī vir­po­ša­nas cehs, Pēc ga­da P.Čer­ņav­skis at­grie­zās mā­jās un ap­me­tās uz dzī­vi sie­vas mā­jās Bab­ros. Dar­ba ap­stāk­ļi te bi­ja tī­ri la­bi, jo bi­ja mā­ja ar ie­rī­ko­tu dar­bnī­cu vir­tu­vē un cep­lis po­du de­dzi­nā­ša­nai, Sie­vas Sta­ņis­la­vas ģi­me­nē tēvs un brā­lis arī no­dar­bo­jās ar pod­nie­cī­bu. Tē­vu­tē­vu me­to­dēm, cī­no­ties ar ma­te­ri­ālu trū­ku­mu un sāb­ru pār­me­tu­miem par it kā at­rau­ša­nos no ko­pī­gā dar­ba kol­ho­zā, die­nu no die­nas ti­ka da­ri­nā­ti vis­da­žā­dā­ka­jām va­ja­dzī­bām trau­ki. Ne­kad ne­va­rē­ja zi­nāt vai ie­dos vai ne­ie­dos priekš­sē­dē­tājs zir­gu, lai aiz­ves­tu ke­ra­mi­kas iz­strā­dā­ju­mus uz tir­gu. Vai va­rēs sa­vilkt ga­lus ko­pā pēc no­rē­ķi­nā­ša­nās ar fi­nan­su no­da­ļu. Lai ne­bū­tu jā­stā­jas kol­ho­zā P.Čer­ņav­skis no­slēdz lī­gu­mu ar kol­ho­zu un sa­vus ra­žo­ju­mus no­de­va kol­ho­zam, tā­dā vei­dā kol­ho­zam pus­ga­dā do­dams vai­rāk ne­kā se­ši tūk­sto­ši tī­rās peļ­ņas. Tā, pro­tams, bi­ja iz­eja no pār­me­tu­miem, bet tas ne­ļā­va meis­ta­ram ra­do­ši strā­dāt. Plāns bi­ja ļo­ti liels, un gal­ve­no­kārt “ra­žo­ja” saim­nie­cī­bas trau­kus.

 

Tā kā pa­sū­tī­jums gal­ve­no­kārt bi­ja saim­nie­cī­bas trau­ki, tad pir­mais P.Čer­ņav­ska daiļ­ra­des pe­ri­ods sais­tāms ar saim­nie­cī­bas trau­ku da­ri­nā­ša­nu. (...) P.Čer­ņav­skis cen­tās tos pēc ie­spē­jas rū­pī­gāk iz­vei­dot, pie­vēr­šot lie­lu uz­ma­nī­bu arī to grez­no­ju­mam. Tū­līt pēc uz­vir­po­ša­nas trau­kus ro­tā­ja. Ro­tā­ša­nai iz­man­to­jot ko­ci­ņus ar ko ie­spie­da bed­rī­tes. Bie­ži vien arī ar bal­tmā­lu, uz vir­pas grie­žot uz­vil­ka līk­lo­čus un svīt­ras. (...) Ļo­ti ie­cie­nīts bi­ja skrā­pē­tais raksts, kam māk­sli­nieks pa­li­ka uz­ti­cīgs vi­su sa­vu ra­do­šo mū­žu. To vei­ca ar kā­du asu priekš­me­tu, daž­reiz arī pulk­ste­ņa ri­te­nī­ti. Ro­tā­ju­mu – sku­ji­ņu, sau­lī­ti ie­vil­ka gan uz bal­tmā­la ap­lē­ju­ma vai mā­la virs­mas. Šā­dā vei­dā ro­tā­ja gal­ve­no­kārt me­dau­nie­kus, ie­vā­rī­ju­ma po­dus, lie­lās bļo­das.

 Šie trau­ki, pro­tams, bi­ja ļo­ti ne­pie­cie­ša­mi, bet Čer­ņav­skim gri­bē­jās mek­lēt ne­pa­ras­tas for­mas, da­žā­dus priekš­me­tus, bet ra­do­ša­jam dar­bam ne­at­li­ka lai­ka, Un kur nu vēl cil­vē­ku skau­dī­ba!

Ta­jā lai­kā kol­ho­zā par vie­nu dar­ba die­nu la­bi ja va­rē­ja no­pel­nīt 7 ka­pei­kas. Da­ri­not po­dus peļ­ņa to­mēr bi­ja ne­sa­lī­dzi­no­ši lie­lā­ka. Lai­kam jau skau­dī­bas tir­dī­ta kol­ho­za val­de sā­ka va­jāt pat P. Čer­ņav­ska sie­vas­mā­ti: no­ņē­ma zem­i, ne­de­va zir­gu dār­za ap­strā­dā­ša­nai, sa­ma­zi­nā­ja ga­nī­bas.

1952.ga­dā P. Čer­ņav­skis ie­stā­jās dar­bā Vi­ļā­nos in­va­lī­du ar­te­lī. Trau­kus va­rē­ja ra­žot mā­jās, ti­kai no­dot va­ja­dzē­ja vest uz Vi­ļā­niem. Arī šeit gal­ve­no­kārt bi­ja jā­tai­sa ti­kai saim­nie­cī­bas trau­ki.

Grū­ti klā­jās vi­siem Si­la­jā­ņu ke­ra­mi­ķiem. Katrs mek­lē­ja ie­spē­jas strā­dāt to, ko kā­ro sirds. Brā­ļi Kaļ­vas bi­ja spies­ti at­stāt tē­va mā­jas. Viens no brā­ļiem no­di­bi­nā­ja ke­ra­mi­ķu dar­bnī­cu Rī­gā, otrs – Krust­pi­lī. Arī P. Čer­ņav­skis de­vās uz Krust­pi­li, lai ie­pa­zī­tos ar dar­ba un dzī­ves ap­stāk­ļiem, bet tie­ši to­brīd cehs bi­ja slēgts.

At­grie­žo­ties mā­jas P.Čer­ņav­ski pār­stei­dza zi­ņa, ka viņš esot ie­vē­lēts par kol­ho­za bri­ga­die­ri. Tā ve­se­lus di­vus ga­dus P.Čer­ņav­skis bi­ja spiests augām die­nām strā­dāt kol­ho­za lau­kos un ti­kai nakts mel­nu­mā va­rē­ja sēs­ties pie ri­pas. Augot meis­ta­rī­bai auga arī va­rē­ša­na un uz­drīk­stē­ša­nās, ra­dās aiz­vien jaun­as ide­jas(...) Māk­sli­nieks da­ri­nā­ja tā­das ne­pa­ras­tas lie­tas kā krel­les, gries­tu un sie­nas lus­tras, grī­das vā­zes un vā­zī­tes. Katrs nā­ko­šais darbs bi­ja sa­vā­dāks par ie­priek­šē­jo.

Dar­bo­da­mies Rī­gā St. Kaļ­va sa­ti­kās un ie­pa­zi­nās ar lo­ti dau­dziem ra­do­šiem un at­sau­cī­giem cil­vē­kiem, māk­slas dar­bi­nie­kiem. Starp tiem bi­ja arī māk­slas zi­nāt­nieks Jā­nis Pu­jāts. St. Kaļ­va stās­tī­ja Pu­jā­tam par Si­la­jā­ņu ke­ra­mi­ku,- tra­dī­ci­jām un pro­blē­mām.

1957.ga­da ag­rā pa­va­sa­rī J.Pu­jāts ie­ra­dās pie P.Čer­ņav­ska, lai ie­pa­zī­tos ar māk­sli­nie­ka dar­ba ap­stāk­ļiem un ra­do­šo vei­ku­mu. Tū­līt arī vie­no­jās par Si­la­jā­ņu ke­ra­mi­kas iz­stā­des rī­ko­ša­nu Rī­gā.

Līdz ar ci­tiem Si­la­jā­ņu ke­ra­mi­ķiem P.Čer­ņav­skis aiz­rau­tī­gi ga­ta­vo­jās iz­stā­dei. Ša­jā lai­kā ta­pa daudz krāš­ņu vā­žu, krū­žu, šķīv­ju un sveč­tu­ru. Čer­ņav­skis strā­dā sis­te­mā­tis­ki, ta­ču bez stei­gas. Kat­ra for­ma tiek pē­tī­ta, līdz­sva­ro­ta. Krū­zēm pa­ma­tā vā­rau­nie­ka si­lu­ets ar sprai­gi iz­liek­tu vir­sē­jo pa­vē­ru­mu. Tās ir vieg­las un gra­ci­ozas, Sveč­tu­ros iz­vir­zī­ta jum­ti­ņa un aus­tras ko­ka for­ma. Meis­tars cī­nās par si­lu­eta skaid­rī­bu, vien­ga­ba­lai­nī­bu.

Šo lai­ku var uz­ska­tīt par jaun­u pe­ri­odu P.Čer­ņav­ska daiļ­ra­dē, Tas ir vis­ra­do­šā­kais posms, kad nāk daudz jaun­u mek­lē­ju­mu, at­ra­du­mu. Ne­pa­ras­tie sie­nas šķīv­ji, vis­da­žā­dā­kie sveč­tu­ri vā­zes, kas at­šķi­ras vie­na no ot­ras, bet vi­sām ko­pā ir jū­ta­ma ti­kai P.Čer­ņav­ska da­ri­nā­ta­jiem trau­kiem pie­mī­to­šais glez­nie­cis­kums, vieg­lums un gra­ci­ozi­tā­te.

1957.ga­dā Si­la­jā­ņu ke­ra­mi­ķu iz­stā­dē Rī­gā pie­da­lī­jās A.Uš­pe­lis, A.Pa­ulāns, J.Za­gor­skis, P. Vil­cāns un St. Kaļ­va. P. Čer­ņav­ska dzī­vē tā bi­ja pirm­ā lie­lā­kā iz­stā­de ār­pus sa­va no­va­da. Rī­gā nā­ca arī pirm­ie lie­lie pa­nā­ku­mi, sa­bied­rī­bas at­zi­nī­ba un ap­bal­vo­ju­mi. Pēc iz­stā­des A.Pa­ulā­nu un P.Vil­cā­nu uz­ņē­ma LPSR Māk­sli­nie­ku sa­vie­nī­bā (jo vi­ņiem jau bi­ja zel­ta me­da­ļas), bet St.Kaļ­vu un P.Čer­ņav­ski uz­ņē­ma Māk­sli­nie­ku sa­vie­nī­bas bied­ru kan­di­dā­tos. Tas bi­ja liels prieks un gan­da­rī­jums, jo nu va­rē­ja ne­strā­dāt valsts dar­bā, un līdz ar to ra­dās lie­lā­kas ie­spē­jas ra­do­ši strā­dāt

Kol­ho­za val­de ar šiem li­ku­miem ne­bi­ja pa­zīs­ta­ma, tā­pēc tur­pi­nā­jās va­jā­ša­na. Ti­ka aiz­liegts pat ņemt mā­lus no kol­ho­za te­ri­to­ri­jas. Ne­de­va arī zir­gu ar ko tos pār­vest mā­jās. P. Čer­ņav­skis ar kol­ho­za val­des pro­to­ko­la ko­pi­ju de­vās uz Rī­gu un sa­sta­pa sa­pro­to­šus cil­vē­kus. At­kal pa­lī­dzē­ja J.Pu­jāts un S. Cim­mer­ma­nis (to­laik Brīv­da­bas mu­ze­ja di­rek­tors). Vi­ņi ie­tei­ca rak­stīt CK ot­ra­jam sek­re­tā­ram A.Pel­šem lū­gu­mu ļaut sa­rī­kot iz­stā­di, ne­liegt rakt mā­lus, ļaut strā­dāt ra­do­ši. Pēc tam ra­jo­na pir­mais sek­re­tārs sa­ņē­ma Kul­tū­ras mi­nis­tri­jas lē­mu­mu ar rī­ko­ju­mu ne­trau­cēt P. Čer­ņav­skim pat­stā­vī­gi strā­dāt.

Pēc šīs iz­stā­des Si­la­jā­ņu ke­ra­mi­ka ie­gu­va lie­lu po­pu­la­ri­tā­ti. Di­vu ga­du lai­kā J.Pu­jāts no­or­ga­ni­zē­ja 18. iz­stā­des ār­ze­mēs. 1958. ga­dā no­ti­ka Vis­pa­sau­les ke­ra­mi­kas iz­stā­de Že­nē­vā. Par šo iz­stā­di māk­sli­nie­kam ir īpašs lep­nums, ta­jā vi­ņa dar­bi ti­ka augs­tu no­vēr­tē­ti, un par vie­nu no krā­sai­na­jām krū­zēm P. Čer­ņav­skis sa­ņē­ma 1000 rbļ. prē­mi­ju. Ta­jā pa­šā ga­dā no­ti­ka arī Bal­ti­jas re­pub­li­ku māk­slas de­kā­des iz­stā­de Bu­ka­res­tē.

1958.ga­dā māk­sli­nieks ap­bal­vots ar LPSR AP Go­da rak­stu. 1959.ga­dā pie­da­lī­jās iz­stā­dēs Leip­ci­gā un Ļe­ņin­gra­dā. (...) Iz­vir­zī­dams ar­vien jaun­us ra­do­šā dar­ba uz­de­vu­mus, viņš tie­cas tie­ši ta­jās de­ko­ra­tī­vās ke­ra­mi­kas no­za­rēs, kas vis­ma­zāk iz­kop­tas. (...)

1959. ga­dā P.Čer­ņav­ski uz­ņē­ma LPSR Māk­sli­nie­ku sa­vie­nī­bā. Piec­des­mi­to ga­du bei­gas var uz­ska­tīt par zi­nā­mu ro­bež­pun­ktu P.Čer­ņav­ska ra­do­ša­jā bio­grā­fi­jā. Viņš ir no­stā­jies uz meis­ta­rī­bas sliek­šņa, Zi­na ko grib un prot to pa­nākt. Tei­ca­mi pār­val­da ke­ra­mi­kas teh­no­lo­ģis­ko pus­i - vir­po­ša­nu, gla­zē­ša­nu, ro­tā­ša­nu, de­dzi­nā­ša­nu,

Ar lie­lu at­bil­dī­bu viņš ga­ta­vo­jas iz­stā­dēm. Kā uz­ska­ta P.Čer­ņav­skis, lai sa­ga­ta­vo­tu la­bu iz­stā­di ir jā­iz­de­dzi­na vis­maz di­vi cep­ļi, jo meis­tars pret sa­vu dar­bu ir ār­kār­tī­gi pra­sīgs. 1961. ga­dā māk­sli­nieks pie­da­lī­jās Vis­sa­vie­nī­bas Tau­tas māk­slas iz­stā­dē Mas­ka­vā.

1962.ga­dā ir sa­ņē­mis pa­tei­cī­bas rak­stu par pie­da­lī­ša­nos iz­stā­dēs no Pre­iļu ra­jo­na kul­tū­ras na­ma, kā arī dip­lo­mu no Emī­la Mel­ngai­ļa Tau­tas na­ma un ra­jo­na kul­tū­ras no­da­ļas. Me­da­ļas, dip­lo­mi, pie­mi­ņas no­zī­mes, go­da rak­sti snie­dzas vai­rā­kos des­mi­tos, bet sla­va vi­ņu ne­kad nav spē­ju­si ap­žil­bi­nāt Par gal­ve­no dzī­vē Po­li­karps uz­ska­ta sa­va dar­ba jē­gu, lai tas ko viņš ra­da bū­tu va­ja­dzīgs sa­bied­rī­bai, tau­tai.

Vis­lie­lā­ko vē­rī­bu P.Čer­ņav­skis vel­tī glez­nie­cis­ka, ni­an­sēm ba­gā­ta ko­lo­rī­ta iz­kop­ša­nai. Eks­pe­ri­men­tē­jot de­dzi­nā­ša­nas pro­ce­sā iz­man­to­jis slap­jus audu­ma ga­ba­lus, ga­lo­šas un daudz ci­tu ne­pa­ras­tu ma­te­ri­ālu. Iz­mē­ģi­nā­ja arī ko­ka un zī­mog­la­kas, tu­šu un tin­ti,

P.Čer­nav­skis ir ra­dī­jis vai­rā­kus sa­dzī­vē ēr­ti lie­to­ja­mus ser­vī­žu vei­dus - ka­fi­jai, tē­jai, alum, li­ķie­rim. Īpa­ši iz­da­lā­mi vi­ņa daiļ­ra­dē ir sveč­tu­ri. Lie­kas, ka ta­jos vis­kon­cen­trē­tāk iz­pau­žas au­to­ra ra­do­šais spēks un pār­lie­cī­ba. Pa­šam māk­sli­nie­kam tie ir vis­mī­ļā­kie, jo dau­dzi sveč­tu­ri grez­no vi­ņa dzī­vok­li.

Māk­sli­nie­ka dar­bu gra­fis­kais ro­tā­jums ir at­tu­rīgs un ār­kār­tī­gi pre­cīzs. Sau­lī­tes, zvaig­znī­tes, sku­ji­ņas un līk­lo­či ap­vie­no­ti ar vir­po­tām lī­ni­jām un ie­spies­tām bed­rī­tēm plas­tis­kiem val­nī­šiem un viļ­ņo­tām ma­lām, vei­do kom­po­zi­ci­onā­li vie­no­tu trau­ka ār­ējo no­for­mē­ju­mu.

Tā aiz­gā­ja gads aiz ga­da, cep­lis aiz cep­ļa, iz­stā­de aiz iz­stā­des. 1972.ga­dā māk­sli­nieks svi­nē­ja ne­pa­ras­tu ju­bi­le­ju - ti­ka iz­de­dzi­nā­ta 100 ke­ra­mi­kas krāsns. Grū­ti ie­do­mā­ties kā­du dau­dzu­mu mā­lu iz­mī­cī­ju­šas meis­ta­ra kā­jas un cē­lu­šas ro­kas, 1972.ga­dā P.Čer­ņav­ska dar­bi ce­ļo uz ASV, kur pie­da­lās PSRS tau­tu māk­slas iz­stā­dē. 1973.ga­dā sa­ka­rā ar P.Čer­ņav­ska 50.ga­du ju­bi­le­ju ra­jo­na iz­pil­dko­mi­te­jas zā­lē bi­ja at­vēr­ta per­so­nāl­iz­stā­de, kur va­rē­ja ska­tī­ties ap 200 da­žā­du iz­strā­dā­ju­mu - grez­ni daudz­žu­bu­ru sveč­tu­ri, vā­zes, krū­zes, ser­vī­zes, de­ko­ra­tī­vie šķīv­ji lais­tī­jās vi­sās va­ra­vīk­snes krā­sās. Tie bi­ja la­bā­kie māk­sli­nie­ka dar­bi no pē­dē­jām di­vām meis­ta­ra iz­de­dzi­nā­ta­jām krās­nīm. Iz­stā­des ap­mek­lē­tā­ji vi­ņa snie­gu­mu no­vēr­tē­ja ļo­ti augs­tu.

1977. ga­dā Tau­tas sa­snie­gu­mu iz­stā­dē meis­tars ap­bal­vots ar zel­ta me­da­ļu, bet 1979.ga­dā Vis­sa­vie­nī­bas Tau­tas sa­snie­gu­mu iz­stā­dē P.Čer­ņav­skis ap­bal­vots ar PSRS māk­sli­nie­ku sa­vie­nī­bas un PSRS Māk­slas aka­dē­mi­jas Go­da dip­lo­mu. Po­li­karps ir pie­da­lī­jies da­žā­dās iz­stā­dēs un ir gai­dī­jis kat­ru jaun­u pa­va­sa­ri, kas nāk ar Māk­slas die­nām.(...)

Ra­do­ša­jās ie­ce­rēs pa­ra­dās zaļ­ga­nie un lat­ga­lis­ki zi­lie to­ņi. Katrs trau­ciņš ir meis­ta­ra ro­ku iz­lo­lots: vai tā bū­tu ne­ci­la krū­zī­te, vai lie­lais vien­pa­dsmit žu­bu­ru sveč­tu­ris, vai sie­nas šķī­vis. Gan­drīz kat­ru trau­ku ro­tā lat­vju rak­sti. Vis­bie­žāk iz­man­to­tās zī­mes - Aus­tras ko­ka, Sau­le, Ausek­lī­tis, Die­va, Lai­mas un Mā­ras zī­mes. Ļo­ti ie­cie­nī­jis meis­tars ir sku­ji­ņas, jum­ti­ņu, krus­ti­ņu, zal­ktī­ša, jum­ja un ci­tus mo­tī­vus. Ro­tā­ju­mu ele­men­ti vei­do­jas stin­grā se­cī­bā, kas lie­ci­na, ka meis­tars la­bi orien­tē­jas lat­vis­kā rak­sta īpat­nī­bās. Īpa­ši gri­bē­tos ru­nāt par Čer­ņav­ska sveč­tu­riem. Lat­ga­lē ir daudz ke­ra­mi­ķu, kas ra­dī­ja skais­tus sveč­tu­rus, ta­ču Po­li­kar­pa sveč­tu­ri un grī­das vā­zes at­šķi­ras ar sa­vu di­že­nu­mu. Sveč­tu­riem vis­pirms tiek vei­do­ta pa­mat­ne, tad ar lie­lu mī­les­tī­bu un rū­pī­bu pie­li­pi­nā­ti klāt vei­do­ju­mi, ko meis­tars sauc par “de­si­ņām”. Tas ir pa­ras­tais līk­lo­cī­tis, ku­ru sa­lie­kot ko­pā vei­do­jas grezns or­na­men­tiem ba­gāts sveč­tu­ris.

As­toņ­des­mi­to ga­du vi­dū starp Lat­ga­les ke­ra­mi­ķiem pa­rā­dās dro­ši­nie­ki, kas mek­lē jaun­as Lat­ga­les ke­ra­mi­kas krā­sas, jo Lat­vi­jā strau­ji at­tīs­tās pro­fe­si­onā­lā ke­ra­mi­ka, ku­ras ra­do­šos pro­ce­sus ak­ti­vi­zē Ķīp­sa­las ke­ra­mi­ķi.

Arī Po­li­karps, to­mēr pa­li­cis uz­ti­cīgs sa­vai Si­la­jā­ņu ke­ra­mi­kai, iz­mē­ģi­na ro­ku ne­tra­di­ci­onā­la­jā. Top bal­tie dar­bi, mel­nie un vā­pē­tie. Tie arī gūst vie­nu ot­ru at­zi­nī­bu, jo gau­mes ir tik da­žā­das. Ta­ču pa­šam māk­sli­nie­kam ir un pa­liek pie sirds lat­ga­lis­kie Si­la­jā­ņu to­ņi.

As­toņ­des­mi­to ga­du bei­gās meis­ta­ru sāk mo­cīt pro­fe­si­onā­lās kai­tes un Si­la­jā­ņu dub­ļi šķiet ne­iz­brie­na­mi, Po­li­karps no­pērk mā­ju Pre­iļos un pār­ce­ļas dzī­vot uz pil­sē­tu. Pro­tams, bez vir­pas ne­iz­tikt. Ir jā­at­met do­ma par lie­la for­mā­ta dar­biem, jo to ne­at­ļauj nedz cep­ļa iz­mē­ri, nedz ve­se­lī­ba.

Meis­tars ar vi­su sir­di pie­vēr­šas sīk­plas­ti­kai. Tiek da­ri­nā­ti vel­ni­ņi, katrs ar sa­vu rak­stu­ru un ģī­mi pa­sa­ku va­ro­ņi un pat ve­se­li kom­plek­ti no grā­ma­tu si­že­tiem.

Meis­ta­ra mā­jas jumt­is­ta­bā past­āvī­gi ie­kār­to­ta un ska­tā­ma vi­ņa la­bā­ko dar­bu iz­stā­de. Tur ap­mek­lē­tā­ju acis prie­cē vis­pirms brū­nie, dzel­te­nie, tad za­ļie, zi­lie, kā arī bal­tie un mel­nie to­ņi vis­da­žā­dā­ka­jā for­mās un iz­mē­ros. Vis­vai­rāk acis sais­ta grez­nie sie­nas šķīv­ji, ma­sī­vie sveč­tu­ri un ro­man­tis­kās grī­das vā­zes. (...)

Strā­dā­jot Pre­iļos meis­ta­ram ro­das do­mu­bied­ri, vei­do­jas Pre­iļu ke­ra­mi­ķu ko­pa. Pir­mais un meis­ta­rī­gā­kais se­ko­tājs ir znots Jā­zeps Caics. Tā­pat kā sa­vā lai­kā Po­li­karps vē­ro­jot lie­lo meis­ta­ru dar­bā Jā­zeps grib iz­mē­ģi­nāt sa­vu ro­ku mā­lā un māls pa­do­das vi­ņa ro­kām. Ta­gad viņš jau ir Tau­tas Daiļ­ama­ta meis­tars (...) Ak­tī­vi pie­da­lās iz­stā­dēs, Un tā Po­li­kar­pa sa­bied­rī­bā sāk ap­gro­zī­ties jaun­ie, kam in­te­re­sē Lat­ga­les ke­ra­mi­ka. Ro­ku iz­mē­ģi­na arī dēls Jā­zeps, krust­dēls Alek­sandrs Rečs, Ju­ris Ab­ric­kis, ku­ri šo­brīd strā­dā pat­stā­vī­gi.

Meis­ta­ra ie­tek­mē ar ke­ra­mi­ku ir sā­cis no­dar­bo­ties arī Vla­di­mirs Iva­novs, ku­ram ir ne­pa­rasts rok­raksts, kurš nav tik tuvs Si­la­jā­ņu ke­ra­mi­kai, to­mēr in­te­re­sants un sav­da­bīgs.

Par Po­li­kar­pa sie­vu Sta­ņis­la­vu jā­ru­nā īpa­ši, jo tā ir meis­ta­ram stā­vē­ju­si klāt gan pirm­sā­ku­mos, gan sla­vas brī­žos, Arī vi­ņa nā­ku­si no pod­nie­ku dzim­tas, Po­li­kar­pam vien­mēr ir bi­ju­si pir­mais pa­līgs. Ir ap­gūts viss: gan gla­zū­ru mā­ka, gan or­na­men­tu zī­mē­ša­na, gan ap­de­dzi­nā­ša­nas no­slē­pu­mi. Se­viš­ķi Sta­ņis­la­vai Čer­ņav­skai pa­do­das šķīv­ju un me­da­ļu vei­do­ša­na, pē­dē­jos ga­dos ķē­ru­sies pie sveč­tu­ru da­ri­nā­ša­nas. Arī jaun­os ke­ra­mi­ķus uz­mun­dri­na tie­ši vi­ņa.

Si­la­jā­ņi – bal­to bēr­zu, pie­ne­ņu un sma­gā mā­la ze­me...


uz sākumu | uz augšu
Bērnu literatūras nodaļa


Balsošana
Vai Jums ir pietiekama informācija par novadpētniecības krājumu?

Nē, nav
Jā, ir
Neinteresē

Nobalsoja: 104

Digitālās kolekcijas


Ātrās saites

 









 



© Preiļu Galvenā bibliotēka 2003-2018, Pēdējās izmaiņas: 2018.12.
Kārsavas 4, Preiļi, LV - 5301, Abonements - 653 81230, 29991263; Bērnu nodaļa - 653 81231, 28661351.
- mājas lapu izstrāde