Dieva darbi ir neizdibināmi. Reiz viņš atnāca pie dzejnieka un teica:
“Viss tev jau ir bijis, ko tu vēl gribi?” Dzejnieks brīdi padomāja:
“Kas bija, nemaz nebija, vajag, lai būtu, kas ir.” Par tādu atbildi
Dievs nolēma dzejnieku pārmācīt un izspēlēt ļaunāko joku savā mūžā:
atstāt dzejniekam, viņaprāt, pašu galveno – domāt, bet noņemt to,
bez kā, Dievaprāt, varētu dzīvot – spēju rakstīt un stāstīt.

       
  „Cik gan bagāta bija viņa iztēle  un spēcīga viņa dzejiskā apjausma, ja tolaik,
zvāļīgajos pasta ratos trinkšķinot pa akmeņaino ceļu aizas krēslainajā dziļumā,
viņš spēja skatīt Kaukāzu  no ērgļa lidojuma un attēlot tādu, kādu to redzam mēs,
- abas sniegotās virsotnes atgādina nesamierināmā strīdā sastingušus kalnu milžus.” 
                                                                                                Iraklijs Androņikovs

22.10.2026

Uz sākumu